Mežu uzraudzības padomes (Forest Stewardship Council – turpmāk tekstā FSC vai Padome) dibināšanas mērķis bija radīt starptautisku sistēmu, kas apliecinātu ilgtspējīga meža koksnes izcelsmi un kvalitāti. Kritiķi uzskata, ka sistēmai nav izdevies apturēt tropu mežu iznīcināšanu un brīžiem padome kalpojusi kā aizsegs nelegāliem koksnes pārvadājumiem.

Foto avots: https://www.flickr.com/photos/cifor/38802487905

Mežu uzraudzības padomes pirmsākumos 1993. gadā šķita, ka šī padome simbolizē uz tirgu vērstas domāšanas triumfu pretstatā nogurdinošajiem valdības kontroles noteikumiem. 1992. gada Riodežaneiro Zemes samita dalībnieki nespēja vienoties par valdības ietekmi cīņā ar aizvien pieaugušo tropu mežu bojā eju. Tāpēc vides organizācijas, sabiedriskās kustības un nozares pārstāvji sanāca kopā, lai izveidotu brīvprātīgu sistēmu mežizstrādes darbību uzlabošanai un ilgtspējīgas koksnes sertificēšanai.

Mežu uzraudzības padome drīz vien izvirzīja standartus, kas sajūsmināja vides un sabiedrības aktīvistus. Tostarp, mežu saglabāšana un atjaunošana, vietējo iedzīvotāju tiesības, darbinieku ekonomiskā un sociālā labklājība, kā arī citi kritēriji. Nozarei FSC sertifikācija solīja ne tikai labākus nosacījumus uzņēmējdarbībai, bet arī augstākas cenas meža materiāliem, kas marķēti ar FSC zīmi.

Ceturtdaļgadsimtu vēlāk sākotnējie FSC atbalstītāji ir neapmierināti, uzskatot, ka sākotnējais plāns nav izdevies kā cerēts, izņemot ieceri paaugstināt cenu: FSC ziņo, ka ar FSC zīmi marķētā tropu mežu koksne izsolēs tiek pārdota par 15-25 procentiem dārgāk. Vides jautājumu kritiķi un daži akadēmiskie pētnieki uzskata, ka FSC ietekme cīņai ar tropu mežu izciršanu ir bijusi neliela vai nekāda. Turklāt neseno mežizstrādes nozares skandālu skaits liek domāt, ka FSC zīme reizēm kalpojusi tikai, lai “zaļi maldinātu” vai “zaļi mazgātu” (tulkojuma asociācija ar naudas atmazgāšanu) nelegālas koksnes pārvadāšanu.

· 2014. gada ziņojumā FSC dalībniece organizācija Greenpeace bargi nosodīja Padomi par neiesaistīšanos, kad FSC sertificēti mežcirtēji izpostīja Krievijas taigu, īpaši Dvinas mežu, vairāk nekā 700 jūdzes uz ziemeļiem no Maskavas. Greenpeace apsūdzēja FSC sertificētus mežizstrādes uzņēmumus par koksnes ieguvi mežos veidā, kas varēja atklāt un bojāt neatjaunojamo resursu – akmeņogļu – ieguves vietas, un par mežizstrādes veikšanu “vietās, kuras ir paredzēts aizsargāt ar likumu un kuras pēc FSC prasībām būtu jāaizsargā.”

Ķīnas uzņēmums, kas tirgvedību īsteno ASV, piedāvāja nelegāli iegūtu koksni marķēt ar FSC zīmi, apmaiņā pieprasot 10% uzcenojumu.

· 2015. gadā ASV uzņēmums Lumber Liquidators, kas nodarbojas ar grīdas seguma ražošanu, atzina, ka ieveduši nelegālu koksni no pēdējās Amūra tīģera dzīvotnes Krievijas tālajos austrumos. Uzņēmuma galvenais ozola piegādātājs ir Ķīnas uzņēmums Xingjia, kuram tika piešķirts FSC “piegādes ķēdes” sertifikāts, tam bija atļauja tirgot FSC sertificētu koksni. Cits Ķīnas uzņēmums, kas tirgvedību īsteno ASV, piedāvāja nelegāli iegūtu koka segumu marķēt ar FSC zīmi, apmaiņā pieprasot 10% uzcenojumu.

· 2016. gadā izmeklētāji Peru secināja, ka divos pēdējos sūtījumos vairāk nekā 90% koksnes, kas tika piegādāta no Amazones mežiem uz Meksiku un ASV, bija nelegāli iegūta. Tā sauktajā “nesaskaņotajā kontrolreidā” pagājušajā oktobrī ASV tirdzniecības pārstāvis aizliedza lielākajam eksportētājam veikt darījumus ASV tirgū. Uzņēmums Inversiones La Oroza joprojām mājas lapā lepojas, ka tā darbība “atbilst FSC nosacījumiem un kritērijiem”, lai gan 2017. gadā FSC anulēja tā sertifikātu.

2015. gadā slepena izmeklēšanas procesa laikā atklāja, ka FSC sertificēts Austrijas uzņēmums Holzindustrie Schweighofer veic nelegālu mežizstrādi Rumānijā, tajā skaitā nacionālajos parkos un aizsargājamās teritorijās. Vēlāk FSC ekspertu grupa, pamatojoties uz “skaidriem un pārliecinošiem pierādījumiem” par pretlikumīgu darbību, ieteica Padomei ar šo uzņēmumu nesadarboties. Sākumā FSC izvēlējās sadarbību uz kādu laiku apturēt, tomēr vides sargātāju protesti drīz vien lika Padomei pilnībā pārtraukt sadarbību ar šo uzņēmumu. Neskatoties uz to, FSC jau šobrīd strādā pie rīcības plāna, lai Schweighofer atkal varētu saņemt sertifikāciju.

Pārkāpumi Ķīnā, Peru un Rumānijā tika konstatēti, tikai pateicoties slepenām izmeklēšanas operācijām, kuras veica Vašingtonā reģistrēta bezpeļņas organizācija “Vides izmeklēšanas aģentūra”. “Mūsu mērķis nebija izmeklēt FSC darbības,” saka Deivids Gels, Eirāzijas programmas koordinators, “FSC vienkārši turpināja parādīties vietās, kur notiek liela daļa nelegālo mežizstrāžu.” Izrādījās, ka vairāki mežizstrādes uzņēmumi ir saņēmuši FSC sertifikāciju saimnieciskās darbības veikšanai vienā mežā, bet šo atļauju izmantoja kā aizsegu plašākai darbībai mežos citviet, nedomājot par meža ilgtspējību un darbību likumību.

Bonnā esošās Mežu uzraudzības padomes ģenerāldirektors Kims Kartensens uzskata, ka organizācija šajos gadījumos ir rīkojusies atbilstoši. “Es uzskatu, ka kopumā mūsu pārbaudes sistēmas ir spēcīgas, stabilas un tās nepārtraukti tiek attīstītas,” viņš piemetina. “Nekas nav perfekts, un, protams, ar FSC sertifikātiem arī ir problēmas. Mums ir ļoti daudz ieinteresēto, kas uz šīm problēmām norāda un liek mums rīkoties. Mēs nepārtraukti daudz problēmu novēršam, un es domāju, ka sistēma ir ļoti saliedēta.”

Lielbritānijas Lietus mežu fonda izpilddirektors un idejas par meža sertifikāciju iesniedzējs Saimons Kounsels apgalvo pretējo. Viņa neapmierinātība ar FSC noveda pie viņa investīcijām mājas lapai FSC-Watch.com. Tā ir vieta “kur var redzēt daudzus jo daudzus neatļautas mežizstrādes piemērus visā FSC pastāvēšanas vēsturē, visa veida mežos un apstādījumos, liekot domāt, ka vēl joprojām FSC sistēmā pastāv nopietnas problēmas. Viena no tām ir FSC sekretariāta nespēja un, iespējams, arī nevēlēšanās uzraudzīt iestādes, kas ir atbildīgas par sertifikātu izsniegšanu FSC vārdā.”

Kounsels apgalvo, ka šīs sertifikācijas iestādes bieži vien nav kompetentas attiecībā uz mežizstrādes darbību pārbaudi, regulāri atklātās problēmas netiek pietiekami novērtētas un pārāk maz uzmanības pievērš krāpšanās un nepatiesas informācijas izplatīšanai. Šāda iecietība, iespējams, radusies, jo šīs iestādes saņem tiešos maksājumus no pārbaudāmajiem uzņēmumiem. Sertificētāji “zina, ka viņi var tikt cauri sveikā, izsniedzot sertifikātus uzņēmumiem, kas visai atklāti pārkāpj likumu, nesaņemot sodu no FSC puses,” viņš saka. Kartensens atbildējis, ka FSC rīkojas atbilstoši neatkarīgu finanšu pārbaužu rezultātiem un maksājumu sistēma neatšķiras no tās, kā akciju sabiedrības maksā grāmatvedības firmām, lai tās auditētu to finanses.

Pēc kritiķu apgalvotā, naudas jautājumi apgrūtina FSC darbu arī citos veidos. Organizācijas lēmumu pieņemšanas struktūra sastāv no vides, sociālās un ekonomikas (jeb nozaru) sekcijām, kur katrai ir līdzvērtīga balss. Vairāki jautājumi tiek nodoti darba grupām, kuras var gadiem ilgi diskutēt, līdz panāk vienošanos. Patiesība, teic Kounsels, ir tāda, ka vides un sociālās grupas parasti nevar saskaņot resursus un personāla darba stundas tā, kā to spēj mežizstrādes uzņēmumi, kuru finansiālā ieinteresētība tiek “likta uz spēles”. (Kartensens apgalvo, ka vides un sociālās grupas pastāv daļēji tāpēc, ka tās spēj piesaistīt plašsaziņas līdzekļu uzmanību nepieņemamai rīcībai.)

Kad priekšlikumi beidzot nonāk FSC Ģenerālajā asamblejā, kas notiek reizi trijos gados, katrai sekcijai ir veto tiesības. Tas nozīmē, ka tās var noraidīt jebkuru iniciatīvu, kas neatbilst to interesēm. Bet 2017. gada Ģenerālajā asamblejā “ekonomikas sekcijas balsošanas bloka vēlme noraidīt priekšlikumus,” kā vēlāk rakstīja organizācijas Greenpeace pārstāvis Grants Rosomans, kļuva pazīstama kā “sarkanā jūra”, jo sarkanās “nē” kartītes nozares sekcijas balsotāji pacēla reizē. “Tas radīja lielu sašutumu,” teica Rosomans, “īpaši tādēļ, ka par sociālās un apkārtējās vides palātām svarīgiem jautājumiem tika nobalsots “pret” bez jebkādiem skaidrojumiem vai argumentiem, vai iepriekšēju diskusiju starppalātu priekšlikumu izstrādes procesā.” Viņš to nosauca par “pagrieziena punktu” FSC darbībā.

Ekonomikas sekcija ir guvusi kontroli pār FSC, jo pastāv konkurence ar šīs palātas pārvaldītajām citām mežsaimniecības sertifikācijas iestādēm, it sevišķi Meža sertifikācijas shēmu apstiprināšanas programmu (PEFC). Vides izmeklēšanas aģentūras pārstāvis Deivids Gels dēvē PEFC par “organizācijas sertifikāciju pašas nozarei” bez sociālajām un apkārtējās vides sekcijām. Pircējiem bieži vien ir grūtības atšķirt uzņēmuma Greenpeace tā saukto “viltoto meža sertifikātu” no īstā. Rezultātā FSC ir sarežģītāk ieviest stingrus nosacījumus mežizstrādes uzņēmumiem. Draudus rada iespēja, ka paviršāki nosacījumi var FSC darbību pārvērst par “viltotas meža sertifikācijas” shēmu.

Nauda maina sertifikācijas līdzsvaru arī citā ļoti nozīmīgā aspektā. Lai gan FSC sākotnējais mērķis bija samazināt tropu mežu izciršanu, padome savu darbību lielākoties īstenojusi citur. Gandrīz 85 % no šobrīd sertificētajiem 492 miljoniem akru meža ir teritorijas Ziemeļamerikā un Eiropā. “Izskatās - kāds būtu licis armādai doties uz tropu joslu un atrisināt mežu pārvaldības jautājumus tur,” saka viens no FSC darbības uzraudzītājiem, “taču tā ir devusies uz ziemeļiem.”

Darbības virziena maiņa nebija plānota. Sertifikācija var maksāt dārgi, jo 10% meža ir jāparedz saglabāšanai, kā arī jāparedz izmaksas darbaspēka izmantošanas un mežsaimniecisko darbību uzlabošanai. Attīstīto valstu mežizstrādes uzņēmumi bieži vien atrodas labākā finansiālajā situācijā nekā kolēģi tropu joslā, ja runā par izmaiņu radīto izdevumu segšanu. Reizēm attīstītajās valstīs jau iepriekš ieviestas izmaiņas atbilstoši vietējiem likumiem. Rezultāts, kā uzskata Kounsels: FSC “būtībā izceļ jau sakārtotu mežsaimniecību, jo šajās valstīs ir labāks meža nozari reglamentējošais režīms. Padomei neizdodas ieviest izmaiņas tropu joslas un dienvidu valstīs, jo šajos reģionos reglaments nav pietiekami labi izstrādāts – tas ir noteikts kā izvēles līdzeklis un tas nav pietiekami, lai veiktu izmaiņas. Tas, protams, rada lielākās bažas.”

2016. gadā veiktajā zinātnisko pētījumu meta analīzē atklāja, ka FSC sertifikācijas prasības tropu joslā ir samazinājušas degradāciju un uzlabojusi darba apstākļus un vidi skartajos mežos – tas ir sasniegums. Bet citos, precīzāk izstrādātos pētījumos par mežistrādi kopumā, tiek norādīts, ka FSC šo procesu ietekmējusi vien nedaudz vai nav ietekmējusi nemaz. Varbūt tas ir naudas jautājums, saka organizācijas Resources for the Future ekonomists un 2015. gada pētījuma par FSC sertifikāciju Meksikā autors Alens Blekmans. Neliela apjoma nekvalitatīvas mežsaimnieciskas darbības tropu joslā nav retums, šo darbību veicēji visticamāk netiks sertificēti. Iespējams, FSC nav spējusi ietekmēt mežistrādes procesu vienkārša iemesla dēļ: “attīstības valstīs liela daļa mežizstrādes pasākumu nenotiek atbilstoši mežsaimniecības prasībām,” teic Blekmans. Tā vietā galvenais ietekmējošais faktors ir neatļautas izmaiņas zemes izmantošanā, piemēram, dabisko mežu nomaiņa ar lauksaimniecības zemēm, fermām un palmu plantācijām. Blekmans un pētījuma līdzautori secina, ka acīmredzamajai sertifikācijas neefektivitātei vajadzētu “likt aizdomāties politikas veidotājiem, kam sertifikāts šķiet kā rīks, ar iespēja atrisināt ar mežu izciršanu problēmas”.

Kopā ar jaunākajiem pierādījumiem par pretlikumīgām darbībām FSC sertificētu uzņēmumu vidū, patērētāji, kas ticējuši FSC zīmes patiesumam, var mirkli apstāties un padomāt. Kādu laiku var tikt apturēta arī visa koksnes izstrādājumu nozare, kas līdz šim ir guvusi peļņu, pieverot acis uz pretlikumīgu darbību veikšanu. Agrāk vai vēlāk nozarei būs jāsaskaras ar skarbo realitāti – tai ir nepieciešama stingrāka meža sertifikācijas sistēma kopā ar valdību izstrādātiem noteikumiem, piemēram, par zemes pārveidošanas aizliegšanu, ja ir vēlme arī nākotnē gūt peļņu no mežiem.

Avots: https://e360.yale.edu/features/greenwashed-timber-how-sustainable-forest-certification-has-failed