Ja jūs pērkat pārtiku, kurai ir vides sertifikāts, kādā saimniecībā tai, jūsuprāt, jābūt audzētai? Saimniecībā ar bagātīgu bioloģisko daudzveidību vai arī tādā, kurā nav sugu daudzveidības?

Es pieņemu, ka lielākā daļa izvēlētos saimniecību ar bagātīgu bioloģisko daudzveidību. Tai vajadzētu būt arī ar vides sertificētam mežsaimniecības produktiem. Iegādājoties Zviedrijas FSC (Forest Stewardship Council) sertificētus koksnes produktus, jūs varat būt drošs, ka koksne tiek ražota saimniecībā ar lielām dabas vērtībām. Šādām saimniecībām ir grūtāk saņemt sertifikātu. Savukārt uzņēmums, kuram ir ierobežotas dabas vērtības, vienkārši, bez īpašām grūtībām un pārsteigumiem sertificē savus mežus. Protams, šādiem uzņēmumiem FSC sertifikācija ir garants tam, ka mežsaimniecība notiek ilgtspējīgā veidā. Tas, protams, ir labi, bet sertifikācija nozīmē arī vienveidību, kas izslēdz tos, kuri veic lielus ieguldījumus dabas vērtību attīstībā.

FSC sertifikācija nozīmē, ka koksni no pamata biotopiem nedrīkst realizēt neatkarīgi no tā, cik lielu īpašuma daļu tie sastāda. Ne jau FSC sertificētie meža uzņēmumi cieš visvairāk. Statistika liecina, ka pamata biotopu apjoms nekad nepārsniedz 5 % no kopējā uzņēmuma meža īpašuma. Tikai atsevišķos gadījumos pamata biotopi aizņem lielu daļu īpašuma, kas ļoti apgrūtina mežsaimniecības darbības lielā mežu platībā. Meža īpašumos, kur audzē netradicionālo mežu, dažādība ir vislielākā. Šie mežsaimnieki parasti nevar atļauties FSC sertifikāciju, kā arī visvairāk cieš no sertifikācijas noteikumiem.

Es uzskatu, ka pareizāk būtu, ja sertificēta meža īpašnieks ilgtermiņā paredzētu atvēlēt 5 % no produktīvā meža neizstrādātu veidojot labvēlīgu vidi sugu nepārtrauktībai. Radot pareizos apstākļus, lielākā daļa sugu atradīs savu vietu ainavā. Saglabājot šīs sugas ilgāku laiku, uzlabojas to kvalitāte. Šādu sugu īpatņi gūst labumu no vecā meža, kamēr tas vēl aug. Vēlāk tām jāatrod jauns mežs. Ar šo, es domāju, meža īpašniekus, kuri savus mežus izcērt, kad tie sasnieguši vismaz 120 gadu vecumu un ir ļoti vērtīgi, nevis meža īpašniekus, kuri izcērt pilnbriedu nesasniegušus mežus. Izpildot pašreizējos sertifikācijas noteikumus, retais mežu īpašnieks ļauj mežam sasniegt šo vecumu, ja jau iepriekš šajā īpašumā nav konstatēti pamatbiotopi vai īpašums nav iekļauts brīvprātīgajās rezervēs. Tāpēc videi labāk, ja valsts uzņemas aizsargāt vairāk par 5 % meža, kuru tā uzskata par vērtīgu un ko nedrīkst izcirst.

Varbūt vides aizsardzībā vairāk varētu ieguldīt patērētājs, maksājot nedaudz vairāk par mežsaimniecības produktiem no pamatbiotopiem un veciem mežiem ar augstu dabas vērtību. Esmu pārliecināts, ka šāds risinājums rosinātu mežā saglabāt bioloģisko daudzveidību un radītu mežsaimniekiem vēlmi veidot šādu mežu. Meža īpašnieki vispirms ražo tādu produkciju, ko ir iespējams pārdot un pēc kā ir pieprasījums. Piemēram, ir liels pieprasījums pēc lapu kokiem, tāpēc mežu īpašnieki dot priekšroku lapu koku audžu atjaunošanai, kopšanai un retināšanai.

Mežu Asociācijas pagājušā gada rudens ekskursijā Meža aģentūras ģenerāldirektors Hermanis Sundkvists (Herman Sundqvist) teica, ka aptuvenais mērķis ir izstrādāt visus pamatbiotopu mežus un mežus ar augstu dabas vērtību. Tā ir laba vīzija tiem, kuri nodarbojas ar dabas saglabāšanu, taču, īstenojot šādu mērķi, vajadzīgas izmaiņas sertificēšanas noteikumos. Ne nākotnē, kad plānota šo mežu izstrāde, bet tagad un tūlīt, ja vēlamies, lai mežu īpašnieki ļautu šiem mežiem sasniegt augstu dabas vērtību.