Jāpiekrīt mūsu skandināvu kolēģiem, ka mēs nevarēsim sasniegt mērķus, kas izvirzīti vides prasībām mežā. Jo mērķi ir veidoti tā, lai mēs tos nevarētu sasniegt. Jau vērojams nogurums no atkārtotiem “ padziļinātiem vērtējumiem “ un  “ikgadējiem papildinājumiem”, kuros tiek apgalvots, ka bioloģiskās daudzveidības samazināšanās nav palēninājusies un ka nav iespējams redzēt skaidru vides attīstības virzienu, ka viss kļūst sliktāk, biologiska daudzveidība samazinās, putni izmirst utt utjp. neskatoties uz to, ka ar dažādiem vides saudzēšanai paredzētiem apgrūtinājumiem jau ir aptverti 28% no visu Latvijas mežu teritorijas. Apmēram vieni un tie paši apgalvojumi ar apbrīnojamu regularitāti un , pēdējā laikā, pat pastiprināti tiek iekļauti daudzos vienu un to pašu vides aktīvistu ( ekspertu ) ziņojumos, sugu aizsardzības plānos, vēstulēs, žurnalos, blogos un rakstos. Bet… Kurš nevēlas redzēt, tas arī neredz ka ir patiesībā!

Tomēr, Latvijā pieejamā statistika liecina par pašlaik notiekošām pozitīvām izmaiņām mežā. ( LVMI Silava meža monitorings, piemēram ). Mēs zinām, ka daudzās vietās, kur bioloģiskā daudzveidība tiek uzskatīta par nozīmīgu, tā tiek saglabāta. Tas attiecas, piemēram uz veciem mežiem, mirušo koksni un  lapu koku audzēm, kuru daudzums pēdējo 20 gadu laikā ievērojami palielinājies. Taču dažu vides organizāciju dalībnieki savos ziņojumos vēl joprojām raksta, ka meža vide ar piemērotām īpašībām daudzām apdraudētām meža sugām ir nesen izveidojusies un attīstās lēnāk, nekā vecās izzūd. Pārsvarā nav noradīts skaidrs informācijas avots, pamatojums ir apgalvojumu līmenī, taču apgalvojumus ir ieteicams izlasīt, jo daudzas, bet nebūt ne visas ar īpaši saudzējamas sugas nepietiekami ātri veido sev atbilstošu vidi. Nekas nav minēts par bioloģiskās daudzveidības tīro zaudējumu.

Nevaram apstrīdēt, protams, to, ka daudzām sugām vides “ieņemšana” aizņem ilgu laiku un tādējādi atsevišķu sugu īpatņu skaits samazinās. Taču tas, ka sugām vispār ir grūti izplatīties un jaunajos biotopos iedzīvojas tikai parastās sugas, nav parliecinoši. To, ka biotopos veidojas arī prasīgie (izvēlīgie) augi, redzams kā pašsaprotams fakts, bet tas, ka sugu dažādība mainās, nenozīmē, ka bioloģiskā daudzveidība tikai zūd. Dažu sugu īpatņu skaits samazinās, citu ‒ palielinās, tas ir fakts, kas mums jāpieņem.

Jaunu vidi, nenoliedzami, pieņem meža putnu sugas. Pretēji apgalvojumiem, kas izceļas ar neticamu precizitāti ( putnu sugu īpatņu samazinājums tiek uzradīts pat % desmitdaļu līmenī), situācija ar meža putniem ir daudzreiz labāka nekā ar putniem, kas dzīvo citās ainavās. Pētījumi norāda arī uz daudzu putnu sugu pieaugumu un salīdzinoši uz nedaudzu sugu samazinājumu.

Uz kāda pamata tiek veidots novertējums par it kā nepārtrauktu bioloģiskās daudzveidības zudumu?

Attiecīgie dažu vides organizāciju pārstāvji to interpretē, uzsverot, ka bioloģiskās daudzveidības samazināšanās nav apturēta. Tas ir dīvaini. Drīzāk varētu teiktu, ka mums nav tīra bioloģiskās daudzveidības samazināšanās. Ja mums būtu nepārtraukta bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, tad šodien sugas būtu vairāk apdraudētas nekā pirms 15-20 gadiem.

Gadījumā, kad kāda īpaši aizsargājamā sarakstā iekļautā suga būs vairāk apdraudēta, tā acīmredzami būs problēma, bet tas, šķiet, nav šis gadījums. Tas, ka ir sugas , kas, iespējams, ir apdraudētas, nenorāda uz bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Viss liecina, ka Latvijā, kuras teritorijas 52% ir mežiem klāti un aizsargājamo teritoriju platības ir palielinājušās ļoti būtiski, drīzāk liecina par bagātu bioloģisko daudzveidību.

Protams, var strīdēties par to, kuras sugas uzskatīt par apdraudētām tikai tādēļ, ka to skaits Latvijā sarūk, taču atsevišķas no šīm sugām ar laiku būtu iekļaujamas jau nopietnākā kategorijā, jo tās būs kļuvušas reti sastopamas vai to būs ļoti maz, vai to populācija būs ļoti sadrumstalota, kad tās tiks izvēlētas jau pēc citiem kritērijiem. Latvijā nav skaidras statistikas par putnu patieso populācijas izaugsmi. Tādu sugu kā mežirbe, dzeltenā cielava, trīspirkstu dzenis populāciju iespējamais kritums laikā no 2005 līdz 2017. gadam ir lielā mērā balstīta uz pieņēmumiem. Ir iemesls būt piesardzīgiem, izdarot secinājumus. Lasot, piemēram, mežirbes sugas aizsardzības plānu, kurā ir daudz dažādas interpretācijas , kas balstās uz emocionāliem pieņēmumiem. Domājams, ka uzskats par nepārtrauktu bioloģiskās daudzveidības zudumu ir balstīts uz pieeju, kurā katra samazināšanās vai vietējo sugu izmiršana tiek uzskatīta par bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Izmaiņas ir zudums. Atsevišķu sugu sarukums vai izzušana atsevišķās vietās ir tas, kas vienmēr ir noticis. Patiesībā nav šādas bioloģiskās daudzveidības izzušanas. Latvijas mežos bioloģiskā daudzveidība nav apdraudēta. Latvijā meža nozare NAV bioloģiskās daudzveidības apdraudējuma faktors, ko cenšas “dēmonizēt” atsevišķi savtīgu interešu virzīti t.s. vides “aizstāvji”.

Mēs lieliski saprotam, ka lielāka daļa šīs informācijas par it kā vai reāli apdraudētām, piemēram, putnu sugām tiek saņemta no ornitologiem un daudz kas ir atkarīgs no viņu godaprāta un profesionalitātes. Mēs arī zinām to, ka Latvijā viņu ir tik cik ir un, diemžēl, ir situācijas, ka “vārna vārnai acīs neknābj”… Daudzi meža īpašnieki un apsaimniekotāji ir nopietni noraizējusies par situācijām, kuras objektīvu iemeslu dēļ nespēj kontrolēt. Un  te jāpaļaujas uz ekspertu atbildību. Ekspertiem būtu nepieciešams atbildības paaugstināšanai valsts amatpersonas statuss, kas nav “panaceja”, bet tomēr atbildības līmeni paceltu daudz augstāk.

Māris Liopa

LMSP Padomes priekšsēdētājs