No atsevišķu amatpersonu lēmumiem ir atkarīgs, vai zemes īpašnieka mežs tiks aizsargāts. Piemēram, ja runājam par meža biotopu. Tāpēc zemes īpašniekiem vienmēr vajadzētu būt tiesībām uz zaudējumu kompensāciju, ja valsts veic tālejošus ierobežojumus tiesībām izmantot zemi

Tā raksta Zviedrijas zemnieku federācijas pārstāve Helena Jonsone un Zviedrijas zemnieku federācijas Meža īpašnieku pārstāvis Sven Eriks Hammars.

Kādam meža īpašniekam Vērmlandē tikusi aizliegta mežizstrāde viņa mežos, jo apgabala valdība uz viņa zemes atradusi aizsargājamo sēņu sugu Toverīšu sarkosomu. Mežs tādējādi zaudē visu savu ekonomisko vērtību, taču meža īpašnieks nesaņem nekādu kompensāciju.

Tas, diemžēl, ir viens no daudziem aplamajiem vides aizsardzības prasību piemēriem. Tas riskē nobremzēt visu mežsaimniecības nozari, kā arī riskē ar darba vietu, labklājības, vides un lauku attīstību.

“Meža skaistāko vietu kopšana kļūs par uzņēmumu finanšu risku.”

Tas ir acīmredzami, ka šis meža īpašnieks apstrādājis savu mežu tā, lai sagatavotu labvēlīgu vietu Toverīšu sarkosomai. Šīs rūpes par mežu un meža vides vērtību viņš dala ar simtiem tūkstošiem meža audzētāju Zviedrijā. Taču šodien atbildīgās iestādes vada tādu politiku, kur meža īpašniekiem, kas rada īpaši aizsargājamas teritorijas, paaugstinās risks zaudēt tieši šīs meža teritorijas.

Tā var būt ekosistēma retiem putniem, ziedu sugām vai, kā šajā gadījumā, biotops Toverīšu sarkosomai. Šos ierobežojumus bieži atbalsta Augu aizsardzības regulas. Tas ir veids, kā Zviedrija pilda ES dabas aizsardzības direktīvas. Tomēr Zviedrijas regulas pieprasa daudz vairāk nekā šīs direktīvas. Tas paver iespēju pilnīgi nepamatotām interpretācijām no atbildīgo iestāžu puses.

Ierobežojuma draudi nozīmē, ka meža īpašniekiem pazūd stimuls veidot un kopt mežu tā, lai dabas vērtības saglabātos. Meža skaistāko vietu kopšana un saglabāšana kļūs par uzņēmumu finanšu risku.

Turklāt tas ir netaisnīgi, ja viena valsts iestāde var izlemt,to, ka meža īpašnieka zeme būs nederīga mežsaimniecībā, klasificēt to kā meža biotopu, vai iekļaut apgabalu augu sugu aizsardzībā. Mežs, kas ticis kopts jau vairākās paaudzēs, pēkšņi kļūst bezvērtīgs.

Individuālām amatpersonām nevajadzētu būt varai pilnībā izsist mežsaimniecības uzņēmumiem pamatu no kājām un iespaidot to dzīvotspēju. Kad tas skar tos, kuri ir radījuši īpašas dabas vērtības savos mežos, mēs zaudējam stimulu noturīgai darbībai ilgtermiņā. Tādējādi zaudējumus gūst ne tikai atsevišķi mežu īpašnieki, bet arī daba, lauku teritorijas  un visu apkārtējo labklājība.

Tie mežu īpašnieki, kuri savā mežā nesaglabā vecos kokus, ļauj izcirtumam ataugt un nesagatavo vietu augiem un dzīvniekiem, samazina risku savā biznesā. Kad šādi uzskati izplatīsies starp mežu īpašniekiem, tad tas skars Zviedrijas dabu plašā mērogā.

Lai pārvaldītu savus mežus ilgtspējīgi, tā, lai dzīvnieki un augi pašos pamatos justos labi, ir nepieciešamas drošas īpašuma tiesības. Drošība īpašuma tiesībās veido atbildību un ilgtspējību. Zviedrijas ekonomika ir balstīta uz to, ka neviens nevar atņemt kādai personai to, kas tai pieder un to, ko tā ir izveidojusi. Mūsu valsts un mūsu ekonomika ir balstīta uz šo principu.

Šī Toverīšu sarkosomas lieta ir saņēmusi pastiprinātu uzmanību pēc tā, kad apgabala valdība savā pieprasījumā tiesai rakstīja, ka meža īpašniekam ir jāatskaitās, kāpēc viņš grib veikt meža izciršanu un ko viņš darīs ar ienākumiem no šīs meža izciršanas.

”Rodas jautājums, cik nepieciešama šī ekonomiskā vajadzība ir un vai meža īpašnieks var segt nepieciešamību kādā citā piemērotā veidā. Vai viņam ir iespēja izcirst kādu citu sava meža apgabalu? Vai viņš var pārdot daļu no sava īpašuma? Vai meža īpašniekam ir kādi citi aktīvi, ko viņš var pārdot lai segtu savas ekonomiskās vajadzības? Vai viņam, tā vietā lai izcirstu mežu, ir iespējams saņemt aizdevumu?”

Šādā veidā apgabala valdība tālu pārkāpj neatkarīgas objektīvas iestādes robežas. No mūsu viedokļa tā ir nepamatota attieksme pret atsevišķiem mežsaimniekiem, kuriem tādējādi jāatskaitās pat to, ko viņš vai viņa dara ar savu naudu, vai pat spiež tos atstāt savu īpašumu. Diemžēl ar šādu attieksmi zviedru mežu lauksaimnieki praksē sastopas ļoti bieži.

Lai atsevišķiem mežu īpašniekiem nebūtu jācieš no amatpersonu patvaļīgiem lēmumiem, nepieciešams likums, kas šādos gadījumos šos indivīdus aizsargā. Zemes īpašniekiem vienmēr vajadzētu būt tiesībām uz kompensāciju, ja valsts veic tālejošus ierobežojumus attiecībā uz tiesībām izmantot savu zemi.

Ja valstij būtu jāatmaksā īpašniekiem radušies zaudējumi, ko tie cieš, tā būtu spiesta izvērtēt, vai šie aizliegumi ir tā vērti. Ja mežsaimnieku darbības apturēšana neko nemaksā, rodas risks, ka tie dod priekšroku tām interesām, kas pašam personiski ir svarīgākas.

Šodien nav tādu tiesību uz kompensāciju, kas saistīta ar augu aizsardzības noteikumiem. Šo augu aizsardzības noteikumu plašās interpretācijas iespējas rada atsevišķiem mežu īpašniekiem lielu tiesisko nedrošību. Neatkarīgi no tā, kāds būs spriedums šajā Toverīšu sarkosomu lietā,augu aizsardzības noteikumi  pašreizējā formā ir un būs nepamatoti. Šie noteikumi ir jāmaina.

Helena Jonssone, Zviedrijas zemnieku federācijas pārstāve

Sven Eriks Hammars, Zviedrijas zemnieku federācijas Meža īpašnieku pārstāvis