Tie, kuri ir atkarīgi no partiju labvēlības un saņem pabalstu no valdības, pie vēlēšanu urnām atdāvinās balsi saviem “labdariem”. Nav ietekmīgāka varas instrumenta, kā padarīt cilvēkus atkarīgus. Ramina Peimani (Ramin Peymani) raksts.

Ģimeņu nabadzības risks kļūst aizvien lielāks. Katoļu Ģimeņu apvienība un Vācijas Ģimeņu savienība nedēļas beigās vērsās pie sabiedrības ar saucienu pēc palīdzības. Aizvien pieaugošās nodokļu un nodevu nastas dēļ finansiālā trūkumā kā pirmās nonāk ģimenes ar vairākiem bērniem, pauž apvienības.

Lai noturētos virs ūdens, pagaidām vēl pietiek tieši ar 50 000 eiro lieliem ienākumiem gadā. Taču ir daudz iemeslu, kāpēc ģimenēm nepietiek naudas. Viens no iemesliem varētu būt jaunās paaudzes aizvien augstākās prasības pēc mobilajiem tālruņiem, zīmolu apģērbiem un sarunu abonementiem. Savu lomu spēlē arī vecāku vienaldzība attiecībā uz cenām, kad tie iepērkas, izvēlas bankas kontu vai izbeidz līgumus.

Un izslavētā vāciešu tieksme uz apdrošinājumiem, kuru vairumam ir daudz par daudz, ik mēnesi izrauj papildu robus ģimenes budžetā. Tieši tāpat miljoniem cilvēku vēl aizvien atturas regulāri mainīt strāvas piegādātājus un, beidzoties abonementam, uzskata par liekām pūlēm pameklēt internetā cenu ziņā izdevīgākas iespējas. Daudz vairāk prieka sagādā rakņāties tiešsaistē, meklējot šķietami lētas modes lietiņas.

Tas, ka politiķi cilvēkiem Vācijā atņem aizvien vairāk un tieši ģimenēm, kurām ir bērni, nedrīkstētu būt fakts. Pēc apvienību aprēķiniem ģimene ar diviem bērniem un bruto algu 35 000 eiro jau tagad dzīvo zem likumā noteiktā iztikas minimuma.

TĀ VIETĀ, LAI PRASĪTU JAUNUS ATVIEGLOJUMUS ĢIMENĒM, BŪTU VĒLAMA STINGRĀKA KRITIKA ATTIECĪBĀ UZ VALSTS ALKATĪBU

Proti, pēc nodokļu un nodevu atvilkšanas un bērnu naudas pieskaitīšanas neto summā paliek gandrīz 30 800 eiro, taču vienam pieaugušajam ar nodokļiem neapliekamais iztikas minimums ir 9168 eiro, bet bērnam – 7620 eiro. Ja saskaita šos skaitļus, tad gada beigās rodas iztrūkums, kas pārsniedz 2700 eiro.

Tātad ģimenei, kurā ir četri cilvēki, katru mēnesi pietrūkst 230 eiro līdz iztikas minimumam, kas pienākas valsts pilsoņiem. Lai gan apvienību kritika par aizvien augošajiem nodokļiem un nodevām ir pareiza, tomēr jāpiebilst, ka ar neto summu 30 000 eiro gadā tomēr vajadzētu pietikt dzīvei – arī ar diviem bērniem. Galvenais iemesls, kāpēc aizvien izteiktāk netiek sasniegts likumā noteiktais iztikas minimums, ir tā ikgadējā celšana. Ar nodokli neapliekamā summa kopš 2015. gada ir katru gadu augusi par 2% - ievērojami ātrāk nekā inflācija. Tiktāl Ģimeņu apvienību lobētā darbība gan ir slavējama, taču sākta no nepareizā gala.

Tā vietā, lai prasītu jaunus atvieglojumus ģimenēm un pielāgotu bērnu iztikas minimumu pieaugušu cilvēku līmenim, būtu vēlama stingrāka kritika attiecībā uz valsts alkatību. Jo problēma nav meklējama noteiktajās summās, lai apstrīdētu savus iztikas līdzekļus, bet gan nepamatoti augstajās izmaksās, finansējot nepiesātināmo partejisko valsti, kas izsviež vējā miljardus, vides un klimata aizsardzības aizsegā tērējot klientelisma politikai un forsējot ideoloģiski motivēto visu dzīves jomu sadārdzinājumu.

VARAS INSTRUMENTS, KAS VEIDO ATKARĪGUS CILVĒKUS, NEVIENĀ CITĀ VALSTS PĀRVALDES FORMĀ NEFUNKCIONĒ SEKMĪGĀK KĀ DEMOKRĀTISKĀ VALSTĪ

Un apvienības arī nenosauc vārdā patieso problēmu: partejiskā valsts joprojām turpina sūknēt naudu no saviem iedzīvotājiem, lai pēc tam viņiem dažādos veidos “žēlastības dāvanās” izsniegtu vien tik daudz, lai tie kaut kā varētu savilkt kopā galus. Zem skaisti noformulētā jēdziena “līdzdalība” slēpjas nekas cits kā politisks plāns pastāvīgi paplašināt pabalstu saņēmēju loku.

Un plāns darbojas: Tie, kuri ir atkarīgi no partiju labvēlības un saņem pabalstu no valdības, pie vēlēšanu urnām atdāvinās balsi saviem “labdariem”. Nav ietekmīgāka varas instrumenta, kā padarīt cilvēkus atkarīgus. Nevienā citā valsts pārvaldes formā šī mūžsenā recepte nedarbojas sekmīgāk kā demokrātijas apstākļos. Tāpēc nevienam nevajadzētu cerēt uz uzlabošanos. Tieši pretēji – Vācija ir izvēlējusies līdz pilnībai noslīpēt pabalstu principu. Turklāt profesionālajiem politiķiem ģimenes ir viegli iegūstams kumoss – ne tikai kā patērētāji, bet arī tālab, ka vecākus var viegli apvārdot ar informāciju, ka pieaugošie nodokļi un nodevas ir nepieciešami, lai nodrošinātu viņu bērnu nākotni.

Taču prioritāte nepieder ieguldījumiem izglītībā un tehnoloģijās, bet gan mērķim uzlabot piekto ciparu aiz komata CO2 koncentrācijas skaitlī. Jā, ģimeņu nabadzības risks kļūst lielāks – taču sava daļas vainas jāuzņemas pašiem ieinteresētajiem, jo tie tik viegli uzķeras uz zaļo un kreiso ideologu makšķeres. Tas, kurš balso par ekoloģismu un sociālismu, šodien pasliktina savu dzīves līmeni un apdraud savus pēcnācējus. Apbrīnojami, cik daudz ir tādu cilvēku, kas to nespēj saprast.