Latvijas normatīvi prasa īstenot ilgtspējīgu mežsaimniecību, mežu īpašnieki brīvprātīgi var izvēlēties un pievienoties kādai sertifikācijas sistēmai, kas rada papildu izmaksas.

Ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas pamatā ir trīs pretēji vērstu interešu jomu – vides, sociālās un ekonomiskās – konsensuss, kurā neviena no minētajām nedominē un vienlaikus arī nediskriminē pārējās. Viedokļi par to, vai Latvijā visās vietās un visos gadījumos tiek ievēroti ilgtspējīgas mežsaimniecības principi, atšķiras. Proti, ir situācijas, kurās pat ciršanas vecumu sasniegušas audzes saimnieciski izmantojamā meža nociršana pat ar visām Valsts meža dienesta izsniegtajām ciršanas atļaujām tiek uzskatīta par nepieņemamu no apkaimes iedzīvotāju vai vides aktīvistu puses. Protams, ir arī vēl viena – ekonomiskā puse, kuru visskaudrāk jūt tieši mežu īpašnieki, jo, atļaut saimnieciski izmantojamai mežaudzei iet dabīgi bojā nozīmē ne tikai neiegūt ekonomisko labumu pašam sev, bet arī izejvielu kokrūpniekiem, energoresursu ražotājiem, kā arī palielināt CO2 emisijas, ko izdala koks pūstot. Turklāt ir arī velti gaidīt tūristu un interesentu pūļus, kuri vēlētos redzēt nevis skaistu mežaudzi, bet gan pamatīgu neizbrienamu čūkslāju.

Dažādas sistēmas
Ir cilvēki, kuri uzskata, ka ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu apliecina tikai īpašs sertifikāts, tomēr šim viedoklim īsti nevēlas piekrist ne tikai nelielie privātmežu īpašnieki, bet arī praktizējošs mežu un piegāžu ķēžu auditors, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes izpilddirektors Jānis Švirksts. Viņš uzsver, ka pasaulē nav vienas īstās sertifikācijas shēmas, jo iespēju ir daudz. «Populārākās sertifikācijas shēmas ir trīs – ISO, FSC un PEFC. Šīs shēmas lielākoties ir atvasinātas no ISO (vadības sistēmas), kas arī ir visizplatītākā pasaulē, FSC tika radīta pirms nu jau vairāk nekā 20 gadiem meža apsaimniekošanas prakses uzlabošanai pasaulē, drīz pēc tam tika radīta jaunākā alternatīvā sertifikācijas sistēma - PEFC. Visas šīs sistēmas runā par vienu un to pašu – ilgtspējas nodrošināšanu, ieinteresēto pušu iesaisti lēmumu pieņemšanā,» uzsver J. Švirksts. Sertifikācija ir skārusi visus kontinentus, kuros ir meži.
«83% no visu FSC sertificēto mežu platību atrodas Eiropā un Ziemeļamerikā, arī 85% no visu PEFC sertificēto mežu platību atrodas tajā pašā izplatības areālā,» dominējošo divu sertifikācijas sistēmu lomu pasaulē rāda J. Švirksts. Sertifikācija ir brīvprātīgs process, tā tiek veikta atbilstoši sertifikācijas sistēmas apstiprinātam standartam, novērtējumu veic neatkarīgi auditori.

53% sertificēti
Pēc PEFC sistēmas Latvijā ir sertificēti aptuveni 1,7 milj. ha jeb 53% no kopējās mežu platības valstī, no kuras 95% veido AS Latvija valsts meži īpašumi. Pēc FSC sistēmas sertificēti 0,9 milj. ha jeb aptuveni 28% Latvijas mežu platības, 0,8 milj. ha mežu sertificēti pēc FSC Kontrolētās koksnes mežu apsaimniekošanas sistēmas. «Daudz vai maz? Austrijā pēc FSC sistēmas ir sertificēti tikai 587 ha mežu, kaut arī valstī meži klāj aptuveni 3,9 milj. ha,» uz retorisko jautājumu par lielumu atbild J. Švirksts. Viņaprāt, sertifikāta neesamība gan neko nenozīmē.
«Vai tad tāpēc, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārziņā esošajai Dabas aizsardzības pārvaldei nav ne FSC, ne PFC, ne ISO standarta, tā savus mežus neapsaimnieko ilgtspējīgi?» spriež J. Švirksts un piemetina, ka tas neliecina neko labu, bet arī neko sliktu, jo sertifikācija ir brīvprātīgs process, kurš nav par velti. Lai nodrošinātu mežu apsaimniekošanas sertifikātu darbības uzraudzību, tiek veikti ikgadēji auditi – 15 PEFC sistēmā, 13 FSC un 5 FSC CW sistēmā, kopā valstī noris 33 auditi – vidēji viens audits 11 dienās. Atbildot uz nesen izskanējušo apgalvojumu, ka valsts mežu apsaimniekotājs ir zaudējis FSC sertifikātu J. Švirksts saka – tie ir meli. «Var zaudēt darbu, atslēgas un vēl ko, bet sertifikātus nevar pazaudēt, jo to iegūšana un uzturēšana ir apzināts process – ja uzņēmums pārsertifikācijas procesa ietvaros pāriet no viena sertifikāta veida uz citu, tad tas nenozīmē, ka sertifikāts ir zaudēts,» viņš skaidro. Mežu sertifikācijai ir jābūt veidam, kas nodrošina sabiedrībai un patērētājiem uzticamību un drošību ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas nodrošināšanā, nevis jākļūst par uzņēmumu šantažēšanas līdzekli, uzskata speciālists.

Strādā ar PEFC
«Visi saimnieciskajā darbībā izmantojamie meži (aptuveni 54 tūkst. ha), kas atrodas ārpus Rīgas pilsētas administratīvās teritorijas, jau vairāk nekā piecus gadus ir sertificēti pēc PEFC shēmas,» teic SIA Rīgas meži valdes loceklis Juris Buškevics. Tā ir bijusi brīvprātīga uzņēmuma izvēle. «PEFC ir viena no populārākajām Eiropā un pasaulē ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu apliecinošajām sertificēšanas sistēmām, kura respektē nacionālo normatīvu prasības,» uz jautājumu, kāpēc izvēlēta tieši PEFC sistēma, atbild J. Buškevics. Ilgtspējīgu mežu apsaimniekošanu apliecinošās sertificēšanas sistēmas savā starpā konkurē, turklāt tajā visā vēl ir iesaistījušies arī koksnes izstrādājumu pircēji – vieni pieprasa vienas sistēmas, bet citi – otras sistēmas sertifikātu. «Brīvprātīgi uzņēmums ir uzņēmies saimnieciskās darbības ierobežojumus, turklāt arī pašas PEFC sertifikācijas sistēmas uzturēšana rada izmaksas daudzu tūkstošu eiro apmērā,» saka J. Buškevics. Viņš arī norāda, ka nekas nestāv uz vietas, jo ir izstrādāts jauns PEFC standarts un pieaug arī prasības.

Smalkās nianses
«Informējam sabiedrību par iecerēto mežsaimniecisko darbību,» stāsta J. Buškevics. Gan viņš, gan arī citi mežu īpašnieki atzīst, ka sabiedrībā ir daudz dažādu interešu grupu un līdz ar to ir pat ļoti radikāli piedāvājumi. J. Švirksts rāda uz elektroniskā vietnē izveidoto aicinājumu, kuru parakstījuši nepilni 8000 cilvēku, kuri vēlas panākt, lai uz 10 gadiem Latvijā aizliedz jebkādas kailcirtes un būtiski samazina ciršanas apjomus, vēl 4000 cilvēku ir parakstījušies par ciršanas moratorija ieviešanu no 1. aprīļa līdz 30 jūnijam. «Šādu ideju var virzīt mežu sertifikācijas nacionālā standarta izstrādē, bet tajā pašā laikā ir arī sociālais vai ekonomiskais aspekts. Jau pašlaik trūkst finansējuma veselības aprūpei, bet cik un kam būs jāsavelk jostas, ja liedzam (vai brīvprātīgi apņemamies aizliegt) cirst kailcirtes, kā pieaugs vai samazināsies kokrūpnieku konkurētspēja un kā tas ietekmēs darba tirgu, valsts nodokļu ieņēmumus utt.?» vaicā J. Švirksts. Publiskajā telpā pieminot FSC sertifikāciju, ik pa brīdim tiek «iemesta» dezinformācija, piemēram, ja Latvija turpinās izcirst divus milj. m3 koksnes papildus, tad pēc 50 gadiem nebūs vairs ko cirst. «Tie ir meli, turklāt to neapstiprina nedz zinātnieki, nedz arī neatkarīgas sertifikācijas iestādes, tomēr, neraugoties uz to, arvien ir viedoklis, ka Latvijā meži tiek izcirsti barbariski,» norāda J. Švirksts. Valsts meža dienesta dati liecina, ka ik gadu tiek nocirsti 11-12 milj. m3 koksnes, bet Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava dati liecina, ka ikgadējais pieaugums ir vairāk nekā divas reizes lielāks un cirst, pat nenodarot kaitējumu, varētu pat līdz 20 milj. m3. Latvijas zaļajā noliktavā ik gadu tiek papildus ielikti 7-9 milj. m3 koksnes, kuri, visdrīzāk, tiks atstāti sapūšanai mežā, kaut arī varētu dot pienesumu ne tikai tautsaimniecībai un valsts makam kopumā, bet jo īpaši reģioniem, kur katra jauna darba vieta ir teju vai zelta vērtē.

Attieksmes jautājums
«Svarīgākais ir cilvēku attieksme pret nacionālajiem resursiem, uz kuriem varam būvēt savu valsti un labklājību,» norāda Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava direktors Jurģis Jansons, piebilstot, ka Latvijas bagātība ir zeme un meži. «Ik gadu Latvijā izcērt tikai 1% no mežu platības, bet daļa sabiedrības to uzskata par pārmērīgu, kaut arī no izmantošanas intensitātes viedokļa šis apmērs ir niecīgs,» tā J. Jansons. Viņš uzskata, ka perspektīvā tiks nodrošināta interešu grupu līdzsvarota attieksme, tādējādi atslogojot valsti no iesaistes šajos strīdos. «Zinātnieki ir gatavi iesaistīties šajos procesos, bet ar nosacījumu, ka būsim nevis kampaņotāji, bet gan tie, kuri piegādās faktus un informāciju,» uzsver J. Jansons. Viņš ir optimists un uzskata, ka arvien mazāk cilvēku tic tam, ka visi Latvijas meži ir izcirsti, jo redz kvalitatīvas jaunaudzes ceļu malās, kuras nomaina PSRS laiku stratēģiskās (kara laika) malkas rezerves. «Cilvēki arī redz dabas aizsardzības kompromisu vārdā samaitātos piejūras mežus, brūkošās bērzu audzes Talsu paugurainē, lazdām aizaugušo priežu retaini Gaujas senlejā. Pie tā nav vainīga meža nozare un mežu īpašnieki,» norāda J. Jansons. Viņš atgādina, ka Maskavas apkaimes mežus mizgrauži apēda ne jau nešpetno Rietumvalstu dēļ, bet gan primitīvi noteikto mežsaimniecības aizliegumu dēļ.