Latvija ir bagāta valsts, jo tās mežos tiek neizmantota koksne 1,5 miljardu eiro vērtībā, kura tiek atstāta sapūšanai.

Par to liecina Eiropas mežu statistikas dati (2015.g.), kā arī Latvijas Lauksaimniecības Universitātes profesora Dagņa Dubrovska aprēķini. Viņš norāda, ka pēc mirušas koksnes daudzuma uz vienu meža hektāru Latvija atrodas trešajā vietā visā Eiropas Savienībā. «Vairāk par Latviju mirušās koksnes apjomi ir Francijā un Slovākijā, kurai mūsu valsti izdevās šajā parametrā «pārspēt» tikai pateicoties tam, ka pēc 2004. gada lielās vētras postījumiem tā piekrita dabas draugu uzstādījumam par to, ka aizsargājamās dabas teritorijās vētrā cietušo koksni vajag atstāt sapūšanai, kā rezultātā Slovākijai tas vēlāk izvērtāscīņā ar mizgraužu savairošanos, stāta D. Dubrovskis. Viņš atzīst, ka, piemēram, Polija neraugoties uz zaļo spiedienu, Belovežas gāršā vismaz daļu vētrā postīto mežaudžu izstrādāja, lai gan arī tur astoņzobu mizgrauža savairošanās izvērtās epidēmijā. Mirušai koksnei ir nozīmīga loma bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, tomēr tās saglabāšanu nevar uzskatīt par pašmērķi un politisko ieroci cīņā pret meža īpašnieka tiesībām apsaimniekot īpašumu. Mirušās koksnes atstāšanai mežā jābūt zinātniski pamatotai un izsvērtai.

Iespēja ir 23.5 m3/ha mirušas koksnes apjoms Latvijā ir salīdzinoši liels, un tas turpina palielināties. Neizmantotās koksnes apjoms ir stratēģiskā rezerve, kura iet bojā, bet kuras daļu var izmantot enerģētikā – dedzināmajā šķeldā, kokskaidu granulu ražošanā, kā ar kā izejvielu plātņu rūpniecībā. «Protams, jāņem vērā, ka ļoti lieli daudzumi mirušas koksnes koncentrējas tieši dabas aizsargājamās teritorijās, kurās tās izvākšana nav nepieciešama un iespējama. jāņem vērā, ka radikāli noskaņotie zaļie vēlas, lai mežos sapūšanai vidēji tiktu atstāti 40 m3/ha,» piebilst D. Dubrovskis. Viņš piebilst, ka bez cilvēkiem otra lielākā vērtība Latvijā ir zeme, un jautājums ir par to, cik efektīvi to apsaimniekojam. «Efektīvi saimniekojot, zeme var gan pabarot, gan apģērbt, gan dod darba vietas, ienākumus valstij un cilvēkiem, bet var arī to atstāt, lai tur notiek tas, kas notiek, kā rezultātā nav ne darba vietu, ne nodokļu, ne ienākumu,» tā D. Dubrovskis.

5 miljardu lieta Pētnieks vērš uzmanību, ka audzēs, kuras sasniegušas galvenās (ražas novākšanas) cirtes ciršanas vecumu vai ciršanas caurmēru, kopumā ir uzkrāti vairāk nekā 200 milj. m3, kas naudas izteiksmē ir 4,79 miljardi eiro. «Šī bagātība ir uzkrāta 0,8 milj. ha, kas ir 25% no kopējās mežu platības Latvijā,» uz jautājumu par šīs krājas īpatsvaru atbild D. Dubrovskis. Viņš norāda, ka zaļajā noliktavā esošie resursi nevar glabāties mūžīgi, un, ja tos neizmanto, tad tie iet bojā – sapūst nedodot nekādu labumu. Turpretī, veicot aktīvu saimniecisko darbību, meža vērtību ir iespējams ievērojami palielināt, ja izcirtumi tiek atjaunoti ar kvalitatīvu stādāmo materiālu un jaunaudzes tiek koptas.

VIEDOKLIS Iespēju vietā ir riski

Latvijas Mežu sertifikācijas padomes izpilddirektors Jānis Švirksts Sapūšanai atstāt arvien vairāk koksni un pat veselas mežaudzes ir sava veida jauno laiku iezīme, ko īstenībā var atļauties tika ļoti bagāti cilvēki un arī turīgas valstis, nevis tādas kā Latvija, kurā vidējais ienākumu un arī dzīves līmenis būtiski atpaliek no ES (28 valstu) vidējā nemaz nerunājot par ekonomiskajām lokomotīvēm kāda ir Vācija, Zviedrija. Atļaujot saimnieciski izmantojamai mežaudzei iet dabīgi bojā nozīmē ne tikai neiegūt ekonomisko labumu pašam sev, bet arī izejvielu kokrūpniekiem, energoresursu, kā arī palielināt CO2 emisijas, ko izdala koks pūstot. Turklāt esot arī velti gaidīt tūristu un interesentu pūļus, kuri vēlētos redzēt nevis skaistu mežaudzi, bet gan pamatīgu neizbrienamu čūksleni. Šajā sarežģītajā stāstā ir jāņem vērā, ka pūstoša koksnes ir CO2 izmešu ģenerators, kamēr augoša koksne ir CO2 izmešu piesaistoša, it īpaši, ja ES uzliek par pienākumu, tostarp Latvijai par pienākumu samazināt CO2 emisijas. Runājot par vēl lielāku apjomu koksnes ko atstāt mežā sapūšanai ir jāņem vērā arī ugunsbīstamības un kaitēkļu, jo īpaši astoņzobu mizgraužu savairošanās riski. Ja piemēram, egļu audzēs atstās sapūšanai kaut vai tos pašu 20 m3, tad tas jau būs ļoti riskanti. Pašlaik MK noteikumi paredz, ka kritalas un arī svaigās cirsmu atliekas ir jāizvāc no šādām cirsmām tieši tāpēc, lai nesavairotos astoņzobu mizgaruži un tiem neradītu dzīru apstākļus un arī labvēlīgu augsni sakņu trupei. Nu jau tālākai virzīšanai uz bremzēm noliktajos noteikumu grozījumus būtu bijis iespējams panāk, ka meža īpašnieki efektīvi audzējot kokus, tie būtu resnāki, nekā tad, ja tie aug bez cilvēka iejaukšanās, arī sapūšanai paliktu resnāki koki, taču zaļās organizācijas pret to kategoriski iebilda, kaut arī šāds risinājums būtu tieši viņu pausto ideju piepildījums.