Visā pasaulē pieaug paļaušanās uz publiskā - privātā sektora partnerību (PPP) meža politikā kā meža un vides aizsardzības līdzekli. Zviedrijā šāda partnerība raksturo pieeju dabas aizsardzības vienošanām (DAV) mežu politikā kopš 1993. gada līdz pat mūsdienām. Vienošanās sarunas par DAV tiek veiktas starp rajona administratīvo padomi / meža aģentūru un zemes īpašnieku, kurās zemes īpašnieks piekrīt par noteiktu kompensāciju nodrošināt sabiedriskos pakalpojumus bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai. Taču DAV piemērošanas izvērtēšana uzrāda nosprausto mērķu īstenošanu kopumā kā drīzāk neefektīvu, pat tad, kad pastāv dažādas reģionālās variācijas. Šis raksts pēta faktorus, kas ietekmē PPP izveidošanu divos blakus esošos apgabalos, kurus atšķir attiecīgi augsts un zems DAV mērķu sasniegšanas līmenis. Analīze koncentrējas uz procesiem starp zemes īpašniekiem un atbildīgajām iestādēm, viņu stimuliem sadarbībai un uz potenciālu kopēju motīvu izveidošanai. Rezultāti rosina domāt, ka pārvaldes iestāžu rīcības brīvība it sevišķi ietekmē ne tikai vēlmi piedalīties, bet arī iestāžu spēju izstrādāt ilgtspējīgas attiecības, kas lielā mērā izskaidro, kādēļ zemes īpašnieki dažos apgabalos daudz aizrautīgāk iesaistās DAV.
© 2014 Autors. Izdevis Elsevier B.V 
 

Pilnu rakstu lūdzu skatīt šeit