Kas notiek Belovežā?

Egles, kam uzbrūk mizgrauzis, Belovežā masveidā iet bojā. Šī ir lielākā reģistrētā mizgraužu invāzija daudzu desmitu gadu laikā. Līdz šim aptuveni 500 tūkstoši koku trīs mežniecību platībā ir krituši šī kukaiņa dēļ. Tas nozīmē, ka 4 no 52 tūkstošiem hektāru kokaudzes, ko uzrauga mežkopji, ir gājuši bojā. Koki iet bojā arī rezervātos, kas atrodas Valsts meža dienesta uzturētajā platībā un Nacionālajā parkā.

Mizgrauzis barojas no koksnes zem koka mizas, kas var izraisīt koka bojāeju pat mēneša laikā. Parasti kukainis uzbrūk veciem un novārgušiem kokiem, tomēr pašlaik mizgraužu koncentrācija (t.i., skaita pieaugums) ir tik liela, ka šī kukaiņa dēļ bojā iet pat jauni, veseli un spēcīgi koki. Ir svarīgi atcerēties, ka mizgrauzis ir sācis uzbrukt arī citām koku sugām, piemēram, priedēm un lapeglēm.

Kāpēc mežkopji vēlas izcirst apdraudētās egles?

Jo tas ir vienīgais efektīvais veids, kā ierobežot mizgraužu koncentrāciju, ja tie uzbrūk tik vērie

nīgi. Koki, ko mizgrauži jau ir apsēduši, tiek izcirsti un izvesti no meža, lai nepieļautu kukaiņu pāriešanu uz veselo koku mizu. Mežkopji vēlas atstāt lielāko daļu šo beigto koku, kurus mizgrauži vairs neapdzīvo, lai tie dabiski satrūdētu mežā.

Mizgraužu koncentrācija pieaug periodiski, un tās apmēri nav regulāri, tomēr līdz šim tā vienmēr ir tikusi kontrolēta, jo mežkopi apdraudētos kokus ir izveduši no meža. Tomēr laikā no 2011. līdz 2012. gadam Vides ministrija ierobežoja mežizstrādi mežniecībās, līdz ar to apturēt koncentrācijas pieaugumu kļuva neiespējami — kukaiņu pārņemto koku skaits strauji pieauga.

Valsts meža dienesta  mežniecības vēlas saņemt vides ministra piekrišanu egļu ciršanai trīs iemeslu dēļ:

1. Koncentrācijas ierobežošanai; mizgrauža izplatība turpināsies, ja vien apdraudētās egles netiks nocirstas un izvāktas no  pirmmeža (egles veido 30% no Belovežas kokaudzes). Pašreizējā mizgrauža koncentrācija apdraud arī vērtīgas dzīvotnes, ko aizsargā likumi saskaņā ar “Natura 2000”, piemēram, subkontinentālo ozolu-skābaržu mežu — mežkopji ir atbildīgi par tā aizsardzību.

2. Drošības nolūkos: beigti ozoli dažus gadus pēc bojāejas krīt. Ja tie netiek nogāzti gar ceļiem un takām, tie rada draudus cilvēkiem. Līdz ar to būtu jānosaka liegums, liedzot iekļūšanu pirmmežā.

3. Tikai mirušo egļu izciršana ļaus mežu atjaunot (dabiski un ar cilvēka iejaukšanos), lai pēc vairākiem desmitiem gadu izdzēstu mizgrauža nodarīto postu. Bez cilvēku palīdzības  pirmmeža atjaunošana būtu krietni ilgāka. Kur vien tas ir iespējams, mežkopji vēlas sākt dabisku atjaunošanu. Ja dabiskas metodes nav iespējamas, mežkopji meža atjaunošanu nodrošinās ar cilvēka iejaukšanos — tiks stādīti dažādu sugu koki, kas auguši no īpaši atlasītu  pirmmeža koku sēklām.

Kāpēc mežkopji nevēlas atstāt egles savā vaļā, kā iesaka ekologi?

Ekologi apgalvo, ka mizgrauža sērga ir dabisks fenomens un daba pati var tikt ar to galā. Viņi vēlas atļaut mizgrauzim izplatīties uz citām eglēm, lai egles nogāztos un mežs atjaunotos pats. Vienīgā problēma ir tā, ka pašreizējā mizgrauža koncentrācija tik lielā mērogā nav novērota ļoti ilgu laiku. Kukainis var iznīcināt visu pirmmežu. Pēc dažiem gadiem iekļūt šādā apgabalā kļūs bīstami krītošu mirušo koku dēļ. Ekspansīva zāle (piemēram, nelieli meldri) pāraugs jau nokritušos kokus — šāds uzskats ir populārs ekologu vidū. Šāda zāle veido biezu un blīvu slāni, caur kuru trauslajiem koku asniem būs neiespējami izspraukties. Tādējādi pēc vairākiem gadu desmitiem, pirms koki spētu cīnīties ar zāli, plašas  meža platības sāktu izskatīties pēc stepes, nevis meža, ko pazīstam.

Līdz ar to, pēc mežkopju domām, ekologi  pirmmežā ierosina veikt bīstamu eksperimentu. Līdzīgi eksperimenti tiek veikti Čehijā (mizgrauža iznīcinātajās platībās Šumavas nacionālajā parkā) un Vācijā (Bavārijas meža nacionālajā parkā). Turklāt Polijas ekologi šo eksperimentu vēlas veikt visā pirmmeža — Eiropas visvērtīgākā meža — platībā. Kurš uzņemsies atbildību, ja eksperiments beigsies ar neveiksmi? Atbilde: mežkopji, pamatojoties uz likumiem. Līdzīgās nelaimēs cilvēki vienmēr ir palīdzējuši dabai, lai neatgriezeniski nezaudētu vērtīgas dzīvnieku un augu dzīvotnes.

Turklāt pienākums nodrošināt aktīvu mežu aizsardzību (šajā gadījumā aktīvu cīņu pret mizgrauzi) mežkopjiem ir noteikts ar likumu, konkrēti, Meža likumu. 9. pantā ir teikts: lai nodrošinātu vispārēju mežu aizsardzību, to īpašniekiem (Valsts meža dienesta gadījumā — mežziņiem, kas pārzina mežus Valsts kases vārdā) ir šādi pienākumi: nodrošināt līdzsvaru meža ekosistēmās, palielināt kokaudžu dabisko pretestību un jo īpaši: novērst, konstatēt kaitīgu organismu izplatību un parādīšanos, kā arī pret to cīnīties. Citā pantā ir norādīts, ka gadījumā, ja kaitīgi organismi savairojas tik lielā apjomā, kas apdraud kokaudžu noturību, mežzinim ir jāveic cīņas un aizsardzības pasākumi.

Kur mežkopji veiks ciršanu?

Jāuzsver, ka prasība mežkopjiem palielināt mežizstrādes apjomus neattiecas uz  nacionālā parka platību. Tā attiecas uz nelielu daļu izstrādājama meža, kas ietilpst  pirmmežā, kura kopējā platība ir 150 tūkstoši hektāru, un 65 tūkstoši hektāru atrodas Polijas pusē. Valsts meža dienesta pakļautībā ir aptuveni 50 tūkstoši hektāru  pirmmeža, un  mežniecība mēģina iegūt apdraudēto koku ciršanas atļauju kokaudzēs, kas aizņem 12 tūkstošu hektāru platību. Tomēr lielākā daļa šo platību atrodas rezervātos, kā arī purvainās un neskartās dzīvotnēs, kur izstrāde nav atļauta. Tāpēc mirušās egles tiktu cirstas tikai citās vietās — kopumā 7 tūkstošos hektāru, kas veido aptuveni 5 procentus no visas  pirmmeža platības.

Vai mizgrauža koncentrācijas pieaugumu var apturēt?

Pilnībā apturēt mizgrauža koncentrācijas pieaugumu nav iespējams, jo tādā gadījumā būtu jāizcērt visas apdraudētās egles, arī tās, kas aug aizsargātās teritorijās, tostarp nacionālajā parkā. Turklāt mežizstrāde ir jāpabeidz līdz pavasarim, kad kukaiņi atkal sāk baroties. Tomēr pat daļēja egļu izciršana, kas aug Valsts meža dienesta pārvaldītajā teritorijā, samazinās sērgas izplatību uz citām kokaudzēm. Ir svarīgi atcerēties, ka mizgrauži, kuri barojas no viena koka, var uzbrukt 30 citiem kokiem, un šie uzbrukumi var būt četras reizes gadā.

Cik naudas Valsts meža dienests nopelnīs no egļu ciršanas?

Brovskas, Hajnuvkas un  mežniecības ir bezpeļņas organizācijas. Visas 430 Valsts meža dienesta mežniecības veido mežsaimniecības fondu, kas finansē tādas ierobežotas vienības kā  mežniecības. Mežkopjiem, lūdzot ieviest grozījumus mežu pārvaldības plānā, ir svarīga  pirmmeža labklājība, nevis ekonomiskas intereses. Līdzekļi, kas Valsts meža dienestam ir jātērē mirušo koku izciršanai un izvākšanai no tūrisma maršrutiem, kā arī tādu koku izvešanai, ko apdzīvo kukaiņi un rada reālus draudus citiem kokiem, būs vienlīdzīgi ar ieņēmumiem, pārdodot mizgrauža sabojāto koksni, ko var izmantot tikai kā kurināmo. Mirušie koki, ko mizgrauži ir pametuši, tiks atstāti  pirmmežā līdz to dabiskai satrūdēšanai. Tikai daļa koku tiks izcirsta un aizvākta — tie, kas aug tūrisma maršrutu vai ceļu tuvumā un rada draudus cilvēkiem.   

Vai mežkopji egles izcirtīs pilnībā?

Lielākajā daļā gadījumu — nē. Tiks izcirstas tikai mirušās un mizgrauža sabojātās egles, kas rada draudus cilvēkiem. Sliktākajā gadījumā teritorijās, kur līdzās augoši koki tiks izcirsti plašākā mērogā, tiks izveidotas tā dēvētās ligzdas. Lielākajā daļā gadījumā tiks cirsti tikai atsevišķi koki. Ir svarīgi atcerēties, ka visās teritorijās, kur notiks meža ciršana, notiks arī meža atjaunošana: kur tas ir iespējams — dabiski, citās teritorijās — ar cilvēku palīdzību, stādot jaunus kokus.

Vai  pirmmežs patiešām ir pirmatnējs?

Par pirmmežu var dēvēt tādu mežu, ko nav mainījis cilvēks. Savukārt dabisks mežs ir tāds, ko arī nav stādījis cilvēks, bet kas var tikt daļēji izmantots. Notiek strīdi par to, vai  pirmmeža teritorijā var atrast pirmmeža fragmentus, jo cilvēks to ir izmantojis tūkstošiem gadu. Pirmmežam visatbilstošākais ir 5 tūkstošu hektāru apgabals  nacionālā parka teritorijā, kur mežizstrāde ir aizliegta kopš cara laikiem, jo tas bija savvaļas patvērums.

Pirmmežs Valsts meža dienesta apsaimniekotajā teritorijā, pateicoties ilgtspējīgai mežu pārvaldībai, ir saglabājies savā dabiskajā stāvoklī. Piemēram,  mežniecības teritorijā vienu trešdaļu  pirmmeža platības veido rezervāti. Vēl 34 procentus mežniecības teritorijas, kur koki netiek cirsti, veido kokaudzes, kas tiek uzskatītas par vairāk nekā 100 gadu vecām. Atlikušajā trešdaļā — aptuveni 25 procentus kokaudžu, ko veido purvainas un neskartas dzīvotnes, nav atļauts izmantot. Tomēr pat atlikušie 2800 ha  mežu tiek pārvaldīti citādi nekā pārējie valsts meži. Piemēram, slēgtā nacionālā parka teritorijā nenotiek kailcirtes, netiek izmantota smagā tehnika un atjaunošanās notiek tikai dabiski. Turklāt visās trīs  pirmmeža mežniecībās mežizstrādes līmenis ir krietni zemāks nekā citos Polijas mežu apgabalos.

Kāpēc visa  pirmmeža teritorija netika iekļauta Nacionālajā parkā?

Mežkopji nelemj par  nacionālā parka paplašināšanu. Šis lēmums ir jāpieņem vides ministram. Valsts meža dienests, tāpat kā  nacionālais parks, ir Vides ministrijas pakļautībā, un tiem ir jāīsteno nacionālā mežsaimniecības politika. Protams, mēs cienām katru ministrijas pieņemto lēmumu, un Valsts meža dienestam tie ir jāievēro.

Tomēr mēs uzskatām, ka Valsts meža dienests ir sekmīgi apsaimniekojis  pirmmeža teritoriju vairāk nekā 90 gadus. Prasības attiecībā uz šo teritoriju iekļaušanu nacionālajā parkā ir vislabākie pierādījumi. To pamatā ir fakts, ka šajos mežos bija un pēc 90 gadiem joprojām ir liela bioloģiskā daudzveidība.