Tiek uzskatīts, ka FSC (Mežu uzraudzības padomes) sertifikācija ir sociāli lietderīga. Savukārt sociālie ieguvumi ir svarīgi, jo tradicionālā mežizstrādes nozare jau ilgu laiku dažviet Pasaulē tiek saistīta ar cilvēktiesību pārkāpumiem.
​​

Foto avots: https://assets.survivalinternational.org/pictures/1664/drc-pyg-ke-11_article_column.jpg
 
Ņemsim kā piemēru neseno “Tokyo 2020” skandālu. Šī gada aprīli starptautiskā NVO Global Witness publicēja pārskatu un apgalvoja, ka lielu daļu no Tokijas jaunā Olimpiskā stadiona celtniecībā izmantotā finiera ir piegādājis Shing Yang – Indonēzijā bāzēts mežizstrādes uzņēmums, kas ir iesaistīts vairāk kā trīs dekādes ilgā konfliktā ar pirmiedzīvotāju kopienu Penan no Malaizijas Borneo.
Varam arī apskatīt neseno ziņojumu no Integrētās darbības tīkla cīņā pret verdzību (Integrated Action Network to Combat Slavery), kurā tiek atklāts, ka mežizstrādes nometņu darbinieki Brazīlijas Paras štatā strādāja verdziskos darba apstākļos, kas ietvēra piespiedu darbu, parādu verdzību, izolāciju, nogurdinoši ilgas darba stundas, kā arī dzīvību apdraudošas aktivitātes.
Viens no FSC galvenajiem mērķiem ir izmainīt veidu, kādā mežizstrādes uzņēmumi strādā ar kopienām, kuras dzīvo mežos vai ap tiem. FSC sertifikācijas vadlīnijās tiek noteikts, ka uzņēmumiem ir jāuzlabo savu strādnieku darba un dzīves apstākļi, jānodrošina darbinieki un vietējās kopienas ar labāku infrastruktūru un drošību, jāuzlabo viņu piekļuve resursiem, jāsamazina konflikti ar kopienām un jāuzlabo kopienu iztika, kā arī ir noteikti citi uzlabojumi.
Tomēr kopumā mēs nevaram apgalvot, vai sertificēts tropiskais mežs ir labāks, tāds pats vai arī sliktāks nekā tradicionāli pārvaldīts mežs, kad situācija skar cilvēkus.
Lielākoties tas ir tādēļ, ka mēs varējām atrast tikai sešus pētījumus, kuros tiek apskatīts, kā strādnieku un vietējo kopienu labklājība ir izmainījusies FSC sertificētā (četri pētījumi) un RIL (samazinātas ietekmes mežizstrādes) pārvaldītā mežā (divi pētījumi), turklāt šo pētījumu rezultāti bija dažādi.
Vienā 2016.gadā publicētā pētījumā, kuru veica Cerutti un viņa kolēģi, tika identificētas galvenokārt pozitīvas pārmaiņas saistībā ar sertifikāciju Āfrikā - Kamerūnā, Gabonā un Kongo Republikā.
Sertificētās koncesijās bija labāka piekļuve tādiem pirmās nepieciešamības pakalpojumiem kā ūdens apgāde, mājokļi, elektrība, atkritumu apsaimniekošana un medicīniskie pakalpojumi, salīdzinājumā ar, piemēram, nesertificētiem mežiem. Koncesijās bija ieviestas daudz spēcīgākas procedūras, lai kontrolētu un pārbaudītu drošības aprīkojuma izmantošanu, kā arī veselības stāvokli un dzīvības apdrošināšanu. Sertificēto koncesiju strādniekiem bija arī iespējams iegādāties pamatnepieciešamības preces mazajos vietējos tirgos par daudz pieejamākām cenām nekā nesertificētās koncesijās.
Daži rezultāti bija negatīvi vai atšķirīgi – darbaspēks gan sertificētajos, gan nesertificētajos mežos bija nesabalansēts, liela priekšroka tika dota vīriešiem, savukārt sievietes tika nodarbinātas galvenokārt kā pavāres vai māju uzkopējas. Pastāvēja arī nozīmīga atšķirība starp sertificētajām un nesertificētajām kopienām tajā veidā, kā kopienas praktizēja lauksaimniecības zemju rotāciju, medīja savvaļas dzīvniekus vai arī ievāca ne-koksnes meža produktus.
Vēl vienā pētījumā, kas fokusēts uz Kalimantānu Indonēzijā, secinājumi bija atšķirīgi sociālo ieguvumu aspektā. Piemēram, likās, ka cilvēkiem, kas dzīvoja sertificēto mežizstrādes koncesiju ciematos, bija labāka veselība (mazāk akūtu elpceļu slimību un nepietiekama uztura gadījumu) nekā cilvēkiem nesertificētajos mežos, tomēr nebija pierādījumu, ka infrastruktūra vai cits aprīkojums tiktu uzlabots sertifikācijas dēļ. To varētu izskaidrot ar autoru rakstīto, ka „ir nepieciešams laiks, lai radītu un uzlabotu infrastruktūru” (no „PlosOne” publicētā raksta).
Neskatoties uz to, ka konflikts starp mežizstrādes uzņēmumiem un kopienām ir nozīmīga problēma, tikai divi pētījumi ir aplūkojuši šo jautājumu. Kaut arī abos pētījumos tika secināts, ka sertifikācija uzlaboja komunikāciju starp uzņēmumiem un kopienām, nebija pierādījumu, ka sertifikācijas esamība jebkādā veidā palīdzētu atrisināt vai mazināt konfliktu. Turklāt nevienā no mūsu izskatītajiem pētījumiem netika mēģināts uzzināt vai sertificētajās koncesijās bija mazāks gadījumu skaits, kad lielos apmēros tika pārņemtas zemes, kā arī vai tajās labāk tika risinātas zemes īpašumtiesību problēmas (Zemes tiesību neievērošana ir nozīmīgs iemesls konfliktiem starp kopienām un mežizstrādes uzņēmumiem).
Tomēr eksperti apgalvo, ka daži no šiem konfliktiem var būt pārāk lieli, lai tos risinātu vienīgi ar FSC atsevišķi, it sevišķi valstīs ar augstu korupciju vai vāju likuma uzraudzību. Valdības var neatzīt kopienu zemes tiesības, piemēram, kā ir teikusi Katarīna Granta no Greenpeace, vai arī valdības un mežizstrādes uzņēmumi var slepeni vienoties par kopīgām īpašumtiesībām un darījumiem.
Patiesībā apgabalos ar augstu korupcijas līmeni un vāju pārvaldību pat sertificēti mežizstrādes uzņēmumi var tikt iesaistīti cilvēktiesību pārkāpumos.
2013.gadā FSC atcēla sertifikāciju Danzer, Šveices-Vācijas kokapstrādes uzņēmumu grupai pēc tam, kad saņēma apsūdzību, ka tās apakšuzņēmums SIFORCO ir iesaistīts cilvēktiesību pārkāpumos Kongo Demokrātiskajā Republikā. SIFORCO iespējams iesaistīja policiju un armiju 2011.gada maijā, lai apturētu vietējo kopienu protestus. Tika ziņots, ka cilvēki tika piekauti un pakļauti vardarbībai, kā arī viņu īpašumi tika iznīcināti tam sekojošajā konfliktā.
Cerutti ir teicis, ka sertifikācija var novest pat pie konflikta palielināšanās starp iedzīvotājiem un mežizstrādes uzņēmumiem, jo sertificētie uzņēmumi mēdz daudz stingrāk uzraudzīt likuma izpildi nekā nesertificētie uzņēmumi. Daži no šiem likumiem var novest pie zemākas tolerances pret iedzīvotāju tradicionālajām paražām, piemēram, meža ne-koksnes produktu ievākšanu vai meža dzīvnieku medīšanu, it sevišķi gadījumos, kad pēc likuma šīs lietas skaitās nelegālas.
Šādos gadījumos pastāv lielākas iespējas, ka miers starp pusēm būs labāk uzturēts nesertificētos meža pārvaldības rajonos. Cerutti ir uzrakstījis garāku ziņojumu par saviem secinājumiem no Kongo baseina, tā kā tur nacionālo likumu ievērošana nav tik stingra.
Neskatoties uz to, stingra likumu ievērošana sertificētajos mežos var novest pie pozitīvām izmaiņām ilgtermiņā, tomēr mēs tam neatradām nekādus pierādījumus.
FSC uzraudzības un izvērtēšanas programmu vadītāja Mariona Karmana pastāstīja Mongabay, ka FSC ir veikusi arī pasākumu uzlabošanu, lai cīnītos ar saistības nepildošiem uzņēmumiem.
Piemēram, Danzer gadījumā FSC izveidoja sarakstu ar nosacījumiem, kuri ir jāizpilda uzņēmumam, ja tas vēlas atkal tikt sertificēts. Šie nosacījumi ietvēra skolu un ārstniecības klīniku celtniecību Jalisika kopienai Kongo Demokrātiskajā Republikā, kā arī procedūru izstrādāšanu, lai novērstu konfliktu ar kopienu. 2014.gadā FSC atjaunoja savu sadarbību ar Danzer.
„Danzer ir nenogurdināmi strādājuši, lai izveidotu stabilu konfliktu pārvaldības sistēmu” balstoties uz FSC vadlīnijām rakstīja FSC ģenerāldirektors Kims Kartensens emuāra ierakstā 2015.gadā. „Mēs uzskatām, ka Danzer ir izveidojuši jaunu etalona līmeni, kuru varētu sasniegt un kuru patiesībā vajadzētu sasniegt visiem sertificētajiem mežizstrādes uzņēmumiem, kuri strādā sarežģītās vietās, piemēram Kongo baseinā.
Karmana piebilda, ka 2011.gadā FSC arī izveidoja Pastāvīgo pirmiedzīvotāju komiteju, kuru veido ievēlēti pirmiedzīvotāju pārstāvji no visas pasaules. Komiteja konsultē FSC padomi par to, kā vislabāk aizsargāt pirmiedzīvotāju intereses.
Šie mehānismi izskatās kā solis pareizajā virzienā. Tomēr, izmantojot patlaban pieejamos zinātniskos pierādījumus, mēs nevaram apgalvot, vai tie pašlaik ir efektīvi un vai vispār tādi būs.

Vai mežu sertifikācija ir ienesīga mežizstrādes uzņēmumiem?
Vēl nav.
Kad FSC sertifikācija tika iecerēta sākotnēji, tā tika reklamēta kā tirgus mehānisms, ar kuru iespējams radīt cenas uzcenojumu mežizstrādes uzņēmumu „videi draudzīgajiem” produktiem. Tika uzskatīts, ka patērētāji būtu gatavi maksāt augstāku cenu vai dot priekšroku šiem „daudz ilgtspējīgākajiem” produktiem, boikotējot citus.
Tomēr četros pētījumos, kuros bija pētīts, vai produktiem ar FSC sertifikāciju ir lielāks uzcenojums, tika secināts, ka šis uzcenojums (gadījumos, kad tas tika piemērots) atšķīrās diezgan stipri.
Vienā pētījumā tika secināts, ka sertificētas koksnes produktiem, kas ražoti no Hura Crepitans koksnes, bija augstākas cenas kā tādiem pašiem produktiem ražotiem no nesertificētiem šīs pašas sugas kokiem. Tomēr sertificētas koksnes produkti no citu sugu kokiem (piemēram, Amburana cearensis) bija ar zemākām cenām kā šo pašu sugu nesertificētas koksnes produkti. Pētījumā tika aplūkotas tikai eksporta cenas 2000. un 2001. gadā, tādēļ pētnieki nevarēja apgalvot vai viņu atrastie cenu uzcenojumi turpinās pastāvēt.
Atlikušajos trīs pētījumos arī tika secināts, ka, salīdzinājumā ar nesertificētajiem produktiem, sertificētās koksnes produktu uzcenojumi atšķiras diezgan lielā mērā, atkarībā no produkta veida, izmantotā koka sugas, kā arī laika.
Vēl viens arguments par labu FSC sertifikācijai ir iespēja uzņēmumiem piesaistīt jaunus, iespējams „videi draudzīgāk” domājošus klientus, iegūstot lielākus peļņu. Tomēr tikai divos pētījumos tika apskatīts, vai mežu sertifikācijas esamība ietekmēja uzņēmumu pieeju tirgiem. Pētījumu rezultāti bija pozitīvi – pateicoties sertifikācijas esamībai, dažiem uzņēmumiem bija vieglāk iekļūt jaunos tirgos vai arī noturēties tirgū, kurš bez sertifikācijas tiktu zaudēts. Tomēr ne visi šajos divos pētījumos apskatītie uzņēmumi spēja gūt labumu no uzlabotās piekļuves tirgum. Viens no iemesliem, kuru piemin pētnieki – dažu uzņēmumu ražošanas apjomi var būt pārāk zemi, lai būtu iespējams eksportēt koksni uz daudz ienesīgākiem starptautiskajiem tirgiem. Tomēr pētnieki atzīst, ka ieguvumi ilgtermiņā palielinātos.
Turklāt valstīs ar lieliem nelikumīgas mežizstrādes koksnes apjomiem, vietējais tirgus ir pārpludināts ar lētu koksni, un sertificēti uzņēmumi pieliek lielas pūles, lai pārdotu savus ekskluzīvos produktus. Šveicē bāzētajam kokmateriālu uzņēmumam Precious Woods ar sertificētām mežizstrādes koncesijām Brazīlijā un Gabonā ir kļuvis gandrīz neiespējami pārdot savus apaļkokus Brazīlijas tirgos, minēja Ernsts Brugers, bijušais Precious Woods direktoru padomes priekšsēdētājs. „Tas tādēļ, ka mēs esam pārāk dārgi un ir daudz nelegālās mežizstrādes, kā rezultātā koksnes cena krītas. Tādēļ visa mūsu Brazīlijas koksne tiek pārdota starptautiski [Eiropā, ASV un Āzijā], kur pastāv tirgi, kuros ir spējīgi maksāt noteiktu uzcenojumu”.
Nelegālā palisandra koka krājumi Antalahā, Madagaskarā.
Pat tad, kad patērētāji ir gatavi maksāt uzcenojumu par sertificētas koksnes produktiem, tas ne vienmēr rada lielāku peļņu. Visticamāk tādēļ, ka FSC sertifikāta iegūšana un noturēšana, vai gluži vienkārši RIL standartu ievērošana, ir dārga.
Izmaksas var radīt mežizstrādes metožu mainīšana, koncesijā esošo koku sugu inventarizācija, jaunu iekārtu un drošības aprīkojuma iegāde, darbinieku apmācīšana, augstākas algas darbiniekiem, infrastruktūras būvēšana vai konfliktus risinošu institūciju izveidošana darbiniekiem un vietējām kopienām, uzraudzības sistēmu izveidošana un auditu veikšana.
Lielākajā daļā pētījumu tiek secināts, ka šīs ar sertifikāciju un RIL saistītās izmaksas var samazināt vai pat pārsniegt peļņu.
Peļņas trūkums šķiet var atturēt no sertifikācijas, taču eksperti apgalvo, ka sertifikācijas esamība agrāk vai vēlāk var radīt augstāku vai noturīgāku peļņu ilgtermiņā.
Cerutti sacīja, ka viens no iemesliem augstākām izmaksām ir tas, ka daudzas koncesijas joprojām optimizē un racionalizē savas darbības. „Tāpēc darbības, kas iepriekš aizņēma trīs mēnešus un noteiktu naudas summu, tagad aizņems tikai vienu mēnesi un izmaksās uz pusi mazāk. Es ticu, ka investīcijas, ko uzņēmumi iegulda 5 vai 10 gadu laikā, lai iegūtu sertifikāciju, būs sadalītas vienmērīgi un vēlāk nesīs viņiem peļņu”.
Karmana pastāstīja Mongabay, ka FSC zina par šiem ekonomiskajiem izaicinājumiem un nepārtraukti pūlas atrast „vispārīgus un kontekstam specifiskus risinājumus, lai pārvarētu šos izaicinājumus”. Ienākumu avotu dažādošana un reklamēšanas pasākumi, lai veicinātu FSC sertificētas koksnes patēriņu var palīdzēt uzņēmumiem uzlabot savu ienesīgumu, piepilda Karmana.
 „Kaut arī patērētāji acīmredzami dod priekšroku ilgtspējīgai produkcijai tirgus pētījumos, viņi nav gatavi maksāt lielāku summu” tiek atzīmēts Precious Woods brošūras piezīmēs. „Ir nepieciešami lielāki publiskā mārketinga centieni gan no Precious Woods puses, gan arī bezpeļņas organizācijām, lai virzītu patērētāju uzvedību daudz pozitīvākā virzienā. Atbalsts no valstu valdībām nenoliedzami ir ne tikai vēlams, bet iespējams pat obligāti nepieciešams”.
Tomēr eksperti atzīst, ka sertifikācijas potenciālo ieguvumu un izmaksu mijiedarbība ir kompleksa un joprojām maz izprasta.
Pēc Romero teiktā, šis izpratnes trūkums rodas tādēļ, ka pētniekiem un citiem cilvēkiem, kas izvērtē sertifikācijas ietekmi, ir grūti piekļūt konfidenciālai uzņēmējdarbības informācijai. „Tādēļ man šķiet, ka būs nepieciešami daudz saskaņotāki centieni no pētnieku puses, lai pienācīgi iesaistītu uzņēmumus šāda veida analīzē, lai labāk saprastu, kādus stimulējošos pasākumus ir jāievieš – gan pozitīvos, gan negatīvos. Neskatoties uz visu, uzņēmumi darbojas savās interesēs, un kamēr vien izmaksas - ne tikai ekonomiskās un finanšu, bet arī citas uzņēmuma saskatītās izmaksas – turpinās būt augstākas nekā ieguvumu klāsts, sertifikācijas iegūšana netiks izvirzīta par prioritāti.