Vairums piekritīs, ka mežs, piesaistot oglekļa dioksīdu, aug ātrāk. Bet ne visi ir vienisprātis, ka meža audzēšana pozitīvi ietekmē klimatu. Daudzi uzskata, ka mežs jāatstāj mierā un tas nekad nepārstās augt pats. Tā nav taisnība. Protams, ka vecā mežā augs jauni koki, vecie koki ar laiku nomirs un vienmēr pienāks laiks, kad dzīvo koku apjoms pārstās pieaugt. Lai mežs pārstrādātu oglekļa dioksīdu, meža piesaistītajam oglekļa dioksīdam ir jāpaliek uz zemes, proti, jāveido augsnes virskārta (uz zemes atrodas vairāk vai mazāk sadalījušās augu atliekas). Viss, kas sadalās, atkal kļūst par oglekļa dioksīdu. Arī meža apsaimniekošana ietekmē oglekli augsnes virskārtā, kam zinātnieki nepiekrīt.

Ekstrēmu lietavu izraisīti plūdi Ungārijā

foto avots: http://6storiesfromthe7continents.blogspot.com/2013/06/meanwhile-rains-in-central-europe-cause.html

Ilgākā laika posmā praktiski viss meža piesaistītais oglekļa dioksīds, sadaloties vai sadegot nonāk atpakaļ gaisā. Iespējami izņēmumi ‒ piemēram, (nosusināti) kūdrāji, bet mežs ilgtermiņā izdala tikpat daudz oglekļa dioksīda neatkarīgi no tā, vai koki sadalās mežā vai arī mēs tos izmantojam, ražojot meža produktus. Savukārt, ja mēs aizvietojam fosilos produktus ar meža produktiem, fosilais ogleklis neizdalās atmosfērā tajā pašā daudzumā.

Augsnes oglekļa krātuve atrodas augsnes virskārtā, tai ir ierobežots biezums un tā atrodas uz cietas zemes. Tikai mitrājos ir vairāki dažus metrus biezi organisko vielu slāņi. Visi organiskie materiāli, kas, saskaroties ar skābekli, galu galā sadalās, rada risku. Tieši tādēļ mežs ir pakļauts mežu ugunsgrēku riskam. Tie ir ugunsgrēki, kas raksturo sugu sastāvu Zviedrijas mežos, un no kuriem mēs faktiski esam pasargājuši mežus pēdējo 150 gadu laikā, kopš palielinājusies mežsaimniecības nozīme.

Kailcirte, protams, nekad neaizvietos tos priekšnosacījumus augu un dzīvnieku dzīves videi, ko nodara uguns postījumi, bet biežu ugunsgrēku sakarā ir liela daļa sugu, kuras vairāk vai mazāk ir atkarīgas no liela mēroga traucējumiem. Ugunsgrēks vai citi liela mēroga traucējumi ļoti negatīvi ietekmē sugu dažādību un, skatoties no klimata perspektīvas, bez šaubām, ir labāk meža produktus izmantot, nekā ļaut tiem sadegt mežā.

Pēdējo 100 gadu laikā mežsaimniecība ļāvusi dubultot oglekļa krājumus mežā, kā arī palielināt tā krājumus augsnes virskārtā. Mežkopība ir veicinājusi visa šī oglekļa piesaisti, domāju, zinātniekiem par to jautājumu nav. Taču īstermiņā mežizstrāde panākusi, ka organiskie materiāli sadalās ātrāk un pat apsaimniekotos mežos īslaicīgi noplūst ogleklis. Tie, kas domā, ka klimata pārmaiņas nav ilgtermiņa, bet galvenokārt īstermiņa problēma, bieži apgalvo, ka meži jāatstāj neskarti. Tuvākajās desmitgadēs tam varētu būt pozitīva nozīme, ja šajā laikā mežus neskars liela mēroga dabas kataklizmas.

Es nezinu, cik lielā mērā pētījumos par oglekļa daudzumu mežā ņemta vērā, piemēram, mežu izciršanas ietekme. Bet, ja līdzsvars tiek pētīts tikai noteiktā laikā, iespējams, ka netiek pamanīti procesi, kas ietekmē oglekli ilgākā laika posmā.

Greenpeace tagad cīnās par ziemeļu mežu joslas saglabāšanu, par galveno problēmu minot ugunsgrēkus un mežizstrādi. Par retiem meža ugunsgrēkiem Zviedrijas mežos liecina sugu bioloģiskā daudzveidība, kas tajos sastopama. Greenpeace dalībnieki norāda, ka 60 % no, tā sauktajiem „meža zemju bruto zaudējumiem”, ziemeļu mežu joslā ir saistīti ar mežu ugunsgrēkiem, bet 40 % meža iznīcina mežistrāde, kaitēkļi un slimības. No klimata viedokļa, protams, labāk aizvietot fosilos materiālus ar meža produktiem, nekā pieļaut, ka mežs nodeg vai to apēd kaitēkļi. Zviedrijā mežkopība ir videi draudzīgāka nekā, piemēram, Kanādā vai Krievijā. Tas, protams, nozīmē lielākas izmaksas, cenšoties saglabāt mežos dabisko sugu bioloģisko daudzveidību.

Mēs, kas pārstāvam mežsaimniecību, bieži sakām, ka mums ir vairāk mežu nekā jebkad agrāk, ko apstrīd tie, kuri uzskata, ka mežs ir dabiska dzīvotne augiem un zvēriem. Un es domāju, ka viņiem ir sava taisnība. Koku daudzuma palielināšanai mežos ne vienmēr ir pozitīva ietekme uz sugu daudzveidību. Jo vairāk mums ir vecu mežu, nokaltušu koku un lielu lapu koku, jo lielāki ir draudi meža bioloģiskajai daudzveidībai, jo meži ir blīvāki un tumšāki. Dabiskajā mežā reti kad ir tik liela koku bagātība, kā šodienas vecajos egļu mežos un rezervātos. Bieži ugunsgrēkos sadega egles, kas vēl nebija sasniegušas briedumu. Mežu ganības un retināšana agrāk palīdzēja uzturēt mežus tīrus, bet mūsdienās vecajos mežos nekas tāds netiek darīts. Ja mēs par prioritāti uzskatām sugu daudzveidību, tad daudzi meži ir jāretina, īpaši rezervātos.

Nav šaubu, ka no klimata viedokļa meži, kuros iespējams iegūt daudz koksnes, ir labs nodrošinājums, bet tas neatbilst mūsu mērķim veidot spēcīgas atsevišķu sugu populācijas. Pastāv konflikts (nesakritība) saistībā ar ilgtermiņa nosacījumiem, kas kavē fosilo materiālu aizvietošanas izaugsmi, kā arī saistībā ar meža ugunsgrēkiem, kas bija vēlami daudzām sugām.

Mēs nevaram noliegt, ka šie konflikti pastāv vai ka mežsaimniecība arī veicina labklājību un uzlabo dzīvi laukos, tādēļ mums ir jānosaka prioritātes. Mums ir jāpieņem, ka mežu klimatiskais potenciāls ne vienmēr tiek maksimāli izmantots, turklāt mēs nevaram gaidīt, lai cilvēka darbība neietekmētu bioloģisko daudzveidību. Esošais mežkopības modelis vairo mūsu labklājību un ir viens no svarīgākajiem klimata pārmaiņu ietekmēšanas instrumentiem. Tas daudzos aspektos ir labi arī mežu daudzveidībai.