Topošā ES direktīva par  siltumnīcu gāzu emisijām zemei, nepilnveidojot aprēķina metodiku un neveicot pasākumus CO2 piesaistes palielināšanai, pēc 2020. gada var ierobežot zemes īpašnieku iespējas nodarboties ar mežsaimniecību un arī lauksaimniecību 

 Foto: http://www.voxeurop.eu/en

Pašlaik Eiropas Komisijas institūcijā notiek darbs pie dokumentiem, kuri noteikts siltumnīcu gāzu emisiju un piesaistes robežvērtības 2021.-2030. gadā (uzdevumu katrai valstij). Jaunais atskaites posms sāks 2021. gadā, un, lai Latvijai nebūtu nepatīkamu pārsteigumu, ir vajadzīgi ne tikai zinātniski pētījumi par risinājumiem emisiju mazināšanai un emisiju uzskaites metožu pilnveidošanu, bet arī ar ES līmenī aktīvi jādiskutē un jāaizstāv Latvijas pozīcija, piesaistot Latvijas visa veida ierēdņu un diplomātu korpusu, vienlaikus valsts augstākajām amatpersonām pat būt gataviem nacionālo interešu (darba vietu, nodokļu ieņēmumu) vārdā pat meklēt un izmantot šāda dokumenta bloķēšanas (veto) iespējas. Šajā  jomā Latvijai ir sabiedrotie – organisko augšņu apsaimniekošanas kontekstā Lietuva un Igaunija, bet mežsaimniecības jomā līdzās Baltijas kaimiņvalstīm arī Somija un Zviedrija. Par šī cīņas iespējamiem rezultātiem pašlaik ir pāragri vēl runāt, bet neveiksme var ietekmēt divas Latvijas lielākās nozares – meža un lauksaimniecības.

Eiropas formula
«Iespējamā jaunā realitāte ir iepriekšējo gadu bezrūpības un situācijas nenovērtēšanas  rezultāts, neieklausoties klimata politikas procesos iesaistīto cilvēku brīdinājumos» situāciju skaudri vērtē Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava pētnieks Andis Lazdiņš. Viņš norāda, ka Eiropas piedāvātā metodika paredz pēc 2020. gada noteikt Latvijai pieļaujamo mežizstrādes apjomu procentos no atskaites periodā (1990.-2009. gads) izmantotās un mežizstrādei pieejamās koksnes attiecības. «Tas būs noteikts ne tikai pēc kopējā mežizstrādes apjoma, bet arī sadalījumā pa meža tipiem un vecuma klasēm. Citādi nosacījumi izmantoti Eiropas Komisijas prognozēs par mežizstrādi 2014.-2020. gados.  Šeit par atskaites periodu pieņemts ekonomiskās recesijas gadi, kad privātmežu īpašnieki krasi samazināja mežizstrādes apjomu, bet valsts mežos mežizstrādes apjomu palielināja par 2+ 2 milj.m3, lai nodrošinātu kokrūpniecību ar izejvielām, tomēr kopumā tieši Eiropas Komisijas izraudzītajā atskaites periodā mežizstrādes apjoms Latvijā samazinājās, padarot mežsaimniecības klimata mērķi 2020. gadā daudz grūtāk sasniedzamu.. 1990.-2009. gados uzkrājās cirsmu fonds purvainu, slapjaiņu un kūdreņu meža tipos un, akceptējot Eiropas Komisijas piedāvātos nosacījumus 2021.-2030. gada meža apsaimniekošanas references līmenim, pieaugušās un pāraugušās mežaudzes turpinātu uzkrāties vai arī mežsaimniekiem būtu jāīsteno papildus pasākumi krājas pieauguma palielināšanai, lai kompensētu mežizstrādes radītās emisijas» skaidro A. Lazdiņš. Tādējādi, neveicot papildus pasākumus mežsaimniecībā, salīdzinājumā ar 2014 vai 2015. gada mežizstrādes apjomu faktiski būtu jāsamazina mežizstrāde. Ja šāda kārtība paliek spēkā, tad jautājums, kā Latvija ierobežos mežizstrādes apjomu vai veicinās oglekļa dioksīda piesaisti meža zemēs? Vai varbūt maksās soda naudas par šo normu pārkāpšanu? Tad ir nākamie jautājumi, cik tās ir lielas un kur ņemt naudu to apmaksai? «Pret šādu metodiku iestājas ne tikai Latvija, kur pieaugušu – ciršanas vecumā esošu  mežaudžu krāja ir vairāk nekā 300 milj. m3, bet arī Somija un citas valstis,» uz jautājumu, vai Latvija šajā situācijā ir palikusi viena, atbild A. Lazdiņš. Viņš norāda, ka salīdzinājumā ar mežu īpašniekiem vēl sarežģītākā situācijā var nonākt lauksaimnieki, jo viņiem atskaites periodā vēl nav tie ražošanas apjomi, kādi tika sasniegti pēc ES struktūrfondu projektu īstenošanas. «Baltijas valstu unikalitāte ir apsaimniekotas organiskās augsnes un pilnīgs zināšanu trūkums par to, kā šīs augsnes ietekmē emisijas. Ziemeļvalstis un Baltijas valstis uzskaita 98% no ES valstu ziņotajām emisijām no organiskajām augsnēm. Tas vien norāda, cik šī problēma ir nozīmīga un, vienlaicīgi, arī nesaprotama cilvēkiem no citiem reģioniem. Eiropas Komisijas eksperti pat «uzzīmējuši» vīziju, ka līdz 2030. gadam organiskās augsnes un ar tām saistītās emisijas lauksaimniecībā izmantojamās zemēs izzudīs. Ar šiem ekspertiem ir grūti diskutēt, jo viņi nekad dzīvē ar šādām – organiskajām augsnēm nav saskārušies un nesaprot, ka 25-35% no valsts teritorijas nav tas pats, kas daži mākslīgi atjaunoti mitrāji, ko par naudu rādīt tūristiem,» stāsta A. Lazdiņš. Viņš arī nenoliedz, ka lauksaimniekiem varētu būt intereses kompensēt papildus iespējamās saistības uz meža īpašnieku rēķina. «Kūdras ieguvei, jo mitrāji ir izņemti no klimata saistībām sakarā ar ļoti lielajām aprēķinu metožu nenoteiktībām,» uz jautājumu, vai kādai nozarei piedāvātais ES aprēķina modelis varētu būt izdevīgs, atbild A. Lazdiņš. Lauksaimniecībā esam bēdīgākā stāvoklī nekā kaimiņi. Savu interešu aizstāvēšanā kopīgi varētu startēt tikai Baltijas valstis, jo Ziemeļu kaimiņi ir stipri mums priekšā un risina jautājumus, kas mums vēl tikai otro vai  trešo darāmo darbu sarakstā. «Lai saprastu situāciju, kurā patiesībā atrodamies un varētu pierādīt savu taisnību, ir vajadzīgi pieredzējuši eksperti un pētījumi, kas lielajām valstīm izmaksā mazāk, pārrēķinot uz 1 iedzīvotāju vai platības vienību, nekā mazajām, bet mums salīdzinājumā, piemēram, ar Zviedriju, šī joma vāji attīstīta un periodiski piedzīvo izaugsmi tad, kad iestājas problēmas,» skaidro A. Lazdiņš. Viņš arī norāda, ka klimata pārmaiņu kontekstam nav nekāda sakara ar mežsaimniecības ilgtspējīgu attīstību, jo Eiropas Komisija raugās no klimta pārmaiņu, bet ne no mežsaimniecības ilgtspēja vai ekonomiskās attīstības (izaugsmes) pozīcijām, vērtējot radīto emisiju un saistītā oglekļa dioksīda starpību un nosakot visiem vienādus, bet ne vienmēr loģiskus mērķus. Problēmas sakne ir tā, ka EK, neraugoties uz esošo valstu attīstības līmeni, visiem grib noteikt vienādus nosacījumus un līdz ar to arī būtiski «apcērp» iespējamo izaugsmes iespējas Latvijai un citām jaunajām dalībvalstīm. Faktiski tas ir savdabīgs instruments, lai nobremzētu ekonomisko izaugsmi un pat samazinātu darba  vietas Baltijā. Tajā pat laikā arī Latvijā mēs neesam pietiekoši daudz pievērsuši uzmanību iespējām palielināt oglekļa dioksīda piesaisti zemes izmantošanas un mežsaimniecības sektorā

Gara vēsture
Savulaik viss sākās ļoti nevainīgi. Latvijas Valsts mežzinātnes institūts Silava no 2007. gada rēķina siltumnīcu gāzu emisijas un CO2 piesaistes zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības (ZIZIMM) sektorā, kas aptver mežu, aramzemi, ilggadīgos zālājus, mitrājus, apbūvi un citas zemes. Ik gadu tiek sagatavoti vairāki ziņojumi par emisijām, prognozēm un pasākumiem, ko valsts īsteno vai plāno veikt emisiju samazināšanai un uzņemtu saistību izpildei ( 1997. gadā ANO vispārēja Klimata konvencija, 1999. gadā Kioto protokols un pērn arī Parīzes vienošanās). «Pašlaik par bēdu kļuvis vārds apmežošana, kas uzdzen daudziem zosādu, jo zemnieki aptuveni 0,3 milj. ha lauksaimniecības platībās, kuras vēl nav aizaugušas, neprognozē ražošanu. Tās karājas gaisā, jo nav iekļautas lauksaimniecības prognozēs, ne arī apmežošanas plānos, kaut arī ja neko nedarīs, tās tik un tā aizaugs, tikai lēni un ar niecīgu ietekmi uz oglekļa dioksīda piesaisti» skaidro A. Lazdiņš. Viņš arī atzīst, ka tikko Latvija ir ratificējusi Parīzes klimta vienošanās, bet lielais darbs klimata saistību pārdalei un «slazdu» izlikšanai vēl tikai sācies. ES iekšienē ir saistību sadales un pārdales mehānisms. «Meža zemēm pirmais atskaites punkts bija 2008.- 2012 gads – Kioto protokola pirmais atskaites periods. Tur viss bija labi, jo meža apsaimniekošanā tika iegūts iespējami labākais rezultāts ap simt miljonu “virtuālo” eiro apmērā, kuru gan taustāmā naudā neviens nav redzējis un droši vien neredzēs, jo nebija kam tās piesaistes vienības nopārdot. Pēc 2012. gada šī emisiju uzskates sistēmas metodika radikāli nomainīta. Līdz tam pietika, ka meža radītā CO2 piesaiste ir lielāka par emisijām no tā, tādējādi tas tika ieskaitīts pozitīvajā.
«Varbūt Latvija bija pārāk bailīga, varbūt neizpratām šos procesus, uztvērām tos pārāk burtiski un centāmies rast zinātnisku pamatojumu lietām, kurām bija vajadzīgs politisks kompromiss. Modelējām, kā varētu attīstīties mežizstrāde nākotnē, balstoties uz koksnes pieprasījumu. Baidoties no “zaļā pūķa”, ne no meža nozares, ne arī no valsts institūcijām un arī politiskās vadības netika pateikts, ka mežizstrāde Latvijā pieaugs,» atceras A. Lazdiņš. Zinātnieku piedāvājums prognozēt mežizstrādi tā, lai nonāktu pie izlīdzinātas vecumstruktūras, uzrādītu būtiski lielāku mežizstrādes apjoma prognozi, kas būtu jāpasniedz sabiedrībai, jāpamato kontekstā ar  ciršanas tāmi valsts mežos, kas tajā laikā acīmredzot šķita neizpildāms uzdevums. Rezultātā Latvijas meža apsaimniekošanas references līmenis tika noteikts pēc ekonomiskās recesijas zemākā punkta, kad privātmežu īpašnieki Latvijā savus izstrādes apjomus bija samazinājuši pieckārtīgi. «Tā kā ES Komisija šo situāciju apzināja, tad izdomāja, ka visās valstīs, kurām prognozi veido EK eksperti, līdz 2020. gadam būs 10% liels mežizstrādes pieaugums. Tas mūsu situāciju uzlaboja, taču neglābj,» skaudri secina A. Lazdiņš.

No 16 līdz 4 milj. t
Sākotnēji Latvijai mežu apsaimniekošanas references līmenis CO2 piesaistē bija 16 milj. t ik gadu  līdz 2020. gadam. Ja viena t CO2 maksā 20 eiro, tad tas ir 320 milj. eiro ik gadu.  «Metodikas pilnveidošanas rezultātā un izmantojot uz šo brīdi pieejamos daudz korektākos Meža resursu monitoringa datus par meža resursiem, esam nonākuši pie tā, ka Latvijas meža apsaimniekošanas references līmenis samazinājies līdz 4 milj. t un vēl arvien ir gara īstenojamo aprēķinu metožu uzlabojumu liste, kas būtiski ietekmēs gan references līmeni, gan emisiju prognozes. Ja neko labāku pierādīt pateikt nevaram, tad jātic vadlīnijām, kas paredzētas tām valstīm, kuras tikai veido savas nacionālās siltumnīcefekta gāzu inventarizācijas sistēmas. Dalībvalstīm ir tiesības izstrādāt nacionālas metodes un pirms 2012. gadam Latvijas ZIZIMM sektoru lielā mērā paglāba LVM pētījumi par mežsaimniecības ietekmi uz SEG emisijām un CO2 piesaisti – atrisināja tādu jautājumu kā biomasas vienādojumi, nedzīvās koksnes mineralizācija un citi,» stāsta A. Lazdiņš.  Inventrizācijā tas uztverts, kā būtisks uzlabojums, kas atrisināja visas tālaika nozīmīgākās uzskaites problēmas un Latvija tika sveikā cauri.
Tad viena gada laikā stājās divas  – 2006. gada vadlīnijas lauksaimniecības, mežsaimniecības un citu zemes izmantošanas veidu vadlīnijas un to 2014 gada pielikums mitrājiem. «Saskaņā ar tām bija jārēķina krietni lielākas emisijas no organiskajām augsnēm. Piemēram, purva augsnēm bilance pēc 2003. gada vadlīnijām 0,009 milj. tonnas CO2 emisijas gadā, pēc  2014. gada vadlīnijām tās bija jau 1,1 milj. t, jo uzskaitē iekļauta arī kūdras ieguve — pieaugums 100 reizes. Mežu zemēm bija mazāk dramatiskas, bet tikpat nepatīkamas izmaiņas -  no dažiem simtiem tūkstošu tonnu emisiju līdz vairāk nekā 4 milj. tonnām emisiju no augsnēm,» metodikas izmaiņu rezultātu rāda A. Lazdiņš.  Faktiski lauksaimniekus klimata kurpe spiež  pat vairāk nekā meža zemju īpašniekus. «Nozare tika brīdināta, ka jāizstrādā nacionālās metodes, bet optimistiskais Kioto protokola 1. uzskaites perioda noslēgums ir rezultējies izmisīgos saucienos no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas puses, jo  pat atskaites periodā līdz 2020. gadam  var nākties maksāt par saistību neizpildi,» skaidru pašreizējo situāciju rāda A. Lazdiņš.

Deficītais miljons
Latvijas meža apsaimniekošanas saistību apmērs no 2014. līdz 2020. gadam tiek ik gadus precizēts, bet pašlaik tas ir aptuveni 4 milj. tonnas CO2 ik gadu. Prognozētais deficīts (kas arī mainīsies pārrēķinu rezultātā) ir 1-2 milj. tonnas CO2 ik gadu. «Šo deficītu var kompensēt ar meža apsaimniekošanas pasākumiem, taču ir ļoti maz risinājumu, kas var dot tik būtisku efektu tik īsā laikā,» secina A. Lazdiņš.  Viņš norāda, ka vislielākās CO2 emisijas meža apsaimniekošanā rada ne jau pati mežizstrāde, jo nozāģētā koksne nonāk koksnes produktos vai arī paliek mežā un lēnām daudzu gadu laikā izkūp gaisā, bet gan biokurināmais meža apsaimniekošanā uzreiz tiek pārrēķināts emisijās. «Tas ir pareizs secinājums,» uz jautājumu, vai tas nozīmē, ka šāda pieeja var veicināt malkas sapūdēšanu   mežos, bet energoresursi ir jāimportē, atbild A. Lazdiņš. Viņš neslēpj, ka šāda metodika ir izdevīga tām ES dalībvalstīm, kuras importē energoresursu un kurām ir maz mežu. «Noteikti ir jārunā par saistību un potenciālo labumu resorisko pārdali starp  mežsaimniecību (kurināmā ražotājiem) un enerģētiku (patērētājiem), bet tas varētu būt grūti pašmāju līmenī, nemaz nerunājot par ārvalstu Latvijā ražotā biokurināmā patērētāju (lielo elektro un siltumstaciju īpašnieku) iesaisti šajā procesā,» atzīst A. Lazdiņš. Viņš atzīst, ka pašlaik nav skaidrs, vai Latvijai, nepildot uzlikto uzdevumu, būs jāpērk piesaistes vienības par katru nepildīto CO2 tonnu no citām valstīm. «Zinātnieku uzdevums ir veikt emisiju uzskaiti, piedāvāt risinājumus, kā samazināt emisijas vai palielināt piesaistes un  iesaistīties diskusijās ar citu valstu ekspertiem, lai mūsu viedokli pamatotu. Nozaru uzņēmējiem, viņu lobistiem, kopā ar ierēdņiem, politiķiem ir jāpierāda sava taisnība un tiesības uz izaugsmi,» tā A. Lazdiņš. Viņaprāt, pašlaik nepieciešamākais – akūtākā vajadzība ir cikvēkresursu kapacitāte, lai varētu diskutēt ar ES ekspertiem vienā līmenī un vairāk sadarboties ar kaimiņvalstīm, kas risina līdzīgas problēmas.